Tas Kungs parasti mums vienmēr dod to, ko mēs vēlamies, tikai visbiežāk tas notiek ne tā
kā mēs iedomājāmies. Ukrainas elite un liela daļa iedzīvotāju (pat tie, kuriem nav nekāda sakara ar ukraiņu nacistiem un vēl pirms nacisms Ukrainā kļuva par meinstrīmu) vēlējās piedalīties “šakāļu dzīrēs” [svešas, mirstošas valsts dalīšanā]. Kijevā uzskatīja, ka tiks dalīta mirstošā Krievija un ka Ukraina būs starp ieguvējām no šī procesa.
Ir pagājuši 25 gadi un “šakāļi” tik tiešām ir sapulcējušies ap “maitu”, tikai tā ir nevis Krievija, bet gan Ukraina. Kijevas Austrumeiropas “draugi” [Ungārija, Polija, Rumānija un pat Bulgārija] “gaudo” aiz nepacietības “iekosties” ukraiņu cūciņā. Viss notiek kā Kijevā gribēja, tikai Ukraina izrādījās nevis ēdājs, bet gan ēdamais.
Tas nav nekas neparasts. Līdzīgs liktenis bija nolemts visām Austrumeiropas valstīm [arī Latvijai]. Pie tam šo valstu pārvēršanai par ēdamo bija jānotiek daudz straujāk, ja Krievijai nebūtu izdevies noturēties. Pašreiz tikai stipras, Rietumvalstīm oponējošas Krievijas esamība “civilizētai pasaulei” ASV un Rietumeiropas valstu veidolā liek samierināties ar mazo Austrumeiropas valstu esamību kā buferis, sanitārais kordons un placdarms uz Krievijas robežām. Austrumeiropieši [arī Latvija] no vienas puses atdala Krieviju no Eiropas Savienības, neļaujot Krievijai pārāk cieši tuvināties Rietumeiropai, bet no otras puses viņi uzņems un amortizēs pirmo triecienu, ja saspīlējums attiecībās ar Maskavu kļūs nekontrolējams. Un viņi būs pirmajās rindās “gājienā uz Austrumiem”, ja Vašingtonā nolems, ka ir labvēlīgi apstākļi, lai kārtējo reizi pamēģinātu militāri iznīcināt Krieviju.
Kā redzams, visas Austrumeiropas valstu [arī Latvijas] valstiskās funkcijas ir saistītas tikai ar stipras un patstāvīgas Krievijas esamību, kam tām ir jāpretīmstāv Rietumu vārdā. Ja nav Krievijas, nav vajadzīgs placdarms, nav vajadzīgs sanitārais kordons, bet ēdiens [pliki resursi] ir vajadzīgs vienmēr.
Bet Krievija noturējās un līdz ar to izglāba arī Polijas, Ungārijas, Rumānijas, Čehijas un citu limitrofu suverenitāti. Krievija šādi būtu izglābusi arī Ukrainu, bet…
Sākot no 1990-ajiem gadiem Maskava regulāri piedāvāja Ukrainai piedalīties dažādos politiskajos un ekonomiskajos formātos, kuri objektīvi būtu nostiprinājuši Ukrainas valstiskumu, bet Ukrainas elite ar spītīgu neatlaidību, kuru varētu lietderīgāk izmantot, negribēja saskatīt pasaulē notiekošās globālās pārmaiņas, intelektuāli iesprūstot 1990-o gadu sakuma koncepcijās.
Saskaņā ar šīm koncepcijām Rietumi ir neuzvarami, bet Krievija ir nolemta. Eiropas Savienība un ASV sevī iemieso “visas cilvēces saulaino komunistisko nākotni” un asociējas ar paradīzi zemes virsū. No šo koncepciju skatu punkta Krievija izskatās kā mūžīgi atpalikusi un organiski nespējīga uztvert Rietumu civilizāciju aziātu despotija, pret kuras militāro politiku un impēriskajām ambīcijām “civilizētai pasaulei” obligāti ir jāsaliedējas. Ukrainas elite redzēja Ukrainu kā “civilizētās pasaules” frontes līniju, kura pārbīda šo saskarsmes līniju arvien dziļāk barbaru zemēs. No šāda redzējuma arī izriet Ukraiņu elites absolūti nesatricināma pārliecība, ka visu “civilizēto valstu” vissvētākais pienākums ir obligāti palīdzēt Ukrainai, jo šīs koncepcijas ietvaros Ukraina ir tikai visu Rietumu misionāriskā karagājiena pirmā vienība.
Viss jau būtu labi, ja vien šī koncepcija nebūtu pilnībā atrauta no reālās dzīves. Jau 1990-o gadu vidū kļuva skaidrs, ka Rietumvalstīm ir tikai agresīvi nolūki un ka ar Austrumeiropas valstu suverenitāti Rietumi rēķināsies ne vairāk kā pirms 100 gadiem rēķinājās ar kaut kādas Dagomejas, Benīnas vai pat Marokas suverenitāti. Savukārt 1990-gadu beigās kļuva skaidrs, ka Krievija pretosies un ka tai ir izredzes noturēties. Uz 2008.gadu kļuva skaidrs, ka Rietumvalstīm nav nekādu metožu pret Maskavu.
Bet Ukraina neko no tā nepamanīja un turpināja gaidīt lielo, haļavno samaksu par rusafobiju. Ukrainas elites pasaules uztvere palika primitīva un caurspīdīga. Šāda neadekvāta esošās situācijas novērtēšana izraisīja neadekvātu rīcību. Nepārtraukti cerot un gaidot svešu haļavno resursu pieplūdumu, Ukraina pilnībā neatgriezeniski izšķērdēja savus pietiekami ievērojamos resursus. Savukārt Maidans kā iekšpolitisko pretrunu risinājums iznīcināja Ukrainas valstiskumu.
Rietumvalstīm pietika ar diviem gadiem (2014 – 2015), lai sapratu, ka Ukrainas valsts principā nav reformējama. Vēl gads aizgāja, lai precīzi pārliecinātos, ka Ukrainai neeksistē neviena to izglābt spējīga scenārija. Pēc tam Francija un Vācija zaudēja jebkādu interesi par “Normandijas formātu” [Francijas, Vācijas, Ukrainas un Krievijas diplomātisko sarunu formāts], bet ASV Ukrainas krīzi sāka risināt augstākā līmeņa birokrātu Surkovs – Volkers formātā. Tas ir, pašu Ukrainu izslēdza no Ukrainas krīzes noregulēšanas procesa. Ukrainas likteni izlemj bez Ukrainas līdzdalības. Vienmēr kad tā notiek, savstarpējais kompromiss tiek panākts uz tā rēķina, kuru visi apspriež, bet kura viedoklis nevienu neinteresē. Bet tālāk sāk darboties vilku bara likums. Ja reiz lāci nomedīt neizdevās, tad limitrofi gatavojas saplosīt gabalos novājināto cūku, jo ēst ļoti gribas. [Teritoriālas pretenzijas Ukrainai var piestādīt gan Ungārija (Aizkarpatija), gan Polija (Galīcija), gan Rumānija un tās pat sāk mēģina noformulēt arī Bulgārija.]
No otras puses, lai gan pavisam ačgārnā formā, tomēr sāk piepildīties daudzu ukraiņu sapnis par eirointegrāciju un nokļūšanu Eiropas Savienībā. Valstis, kuras šādi grib paplašināt savu teritoriju uz Ukrainas rēķina ir Eiropas Savienības dalībvalstis. Protams, ukraiņi ļoti gribētu uzreiz pievienoties Parīzei, bet, ja nu kas, arī Buhareste būs laba. Bet daudzi Ukrainas iedzīvotāji, negaidot savu teritoriju piederības izlemšanu, integrējas Eiropas Savienībā un Krievijā individuālā kārtā.
Īsumā situāciju Ukrainā var noraksturot sekojoši: tauta bēg prom uz visām pusēm, Ukrainas valsts izzūd, Ukrainas kaimiņvalstis nopietni gatavojas Ukrainas dalīšanai, bet optimisti pašā Ukrainā joprojām gaida, kad viņus beidzot uzaicinās uz Krievijas dalīšanas dzīrēm. Patiesi, ja Dievs kādu grib sodīt, tas atņem viņam veselo saprātu.
Rostislavs Iščenko, ukraiņu politologs, diplomāts, vēsturnieks
https://infoagentura.wordpress.com
/11.11.2017/
Komentāri
Īsumā situāciju Ukrainā var noraksturot sekojoši: tauta bēg prom uz visām pusēm, Ukrainas valsts izzūd, Ukrainas kaimiņvalstis nopietni gatavojas Ukrainas dalīšanai, bet optimisti pašā Ukrainā joprojām gaida, kad viņus beidzot uzaicinās uz Krievijas dalīšanas dzīrēm. Patiesi, ja Dievs kādu grib sodīt, tas atņem viņam veselo saprātu.
skan ļoti realistiski!