Četrus garus gadus nācās lasīt un šķirot visdažādākos mediju murgus šī traģiskā incidenta sakarā, jo tika

izvirzītas aizvien muļķīgākas versijas par lidaparāta bojāeju. Kāpēc tas tik ļoti kaitināja? Gluži vienkārši - bija nācies dienēt Pretgaisa spēku kaujas daļā, un tas deva pietiekamu sapratni par notiekošo.

Mēs runājam par BUK jeb NATO klasifikācijā SA-17 (Grizzly): raķete attīsta 1200 m/s ātrumu, kaujas daļa sver 70 kg, tiek tēmēta, lai uzsprāgtu virs mērķa, apberot to ar šrapneļu krusu, kas izraisa dehermetizāciju, strauju apšuvuma sairumu, un turbulentas gaisa strāvas strauji iznīcina lidaprātu. MH17 reisa Boeings gan spēja nolidot vēl 25 km, līdz nogāzās.

Tātad - 2014. gada 17. jūlijā no radariem pazuda un nogāzās Malaizijas laineris, kas lidoja reisā MH17. Tajā pašā vakarā par vainīgo tika pasludināta Krievija, kaut arī pierādījumu pret to arī pašlaik ir tieši tikpat, cik tajā vakarā, proti, necik.

Pēc holandiešu-ukraiņu versijas, BUK palaišanas iekārta iebrauca Ukrainā, notrieca Boeing un tad pameta Ukrainas teritoriju. Un tieši šeit sākas tehniski jautājumi.

Viena atsevišķa palaišanas iekārta ar saviem mini radariņiem nespēj nodrošināt darbību tādā augstumā kā civilās aviācijas koridors 9000 m augstumā. Nespēj tāpēc, ka parasti šādos ultrasarežģītos apstākļos darbojas viss BUK divizions, tālmēru un augstmēru radaru komplekti, tiek onlainā iesaistīti meteorologi: vēja virziens un stiprums ir ļoti svarīgs sekmīgam startam, jo BUK raķetes ir koriģējamas tikai startā, tās nav vadāmas . Šāds izvērsts un kaujai gatavs BUK divizions bija tikai Ukrainas bruņoto spēku rīcībā, bet viņu personāls nebija profesionāli un tehniski spējīgs veikt tik sarežģītu uzdevumu, jo naudas mācībām un manevriem Ukrainai sen nebija.

Kā jau minēju, katras raķetes kaujas daļa satur ap 30 000 triecienelementu - parasti lodīšu gultņu rūpniecības atkritumu. Punktā, kur tika pazaudēti sakari ar Boeing, vajadzēja līt īstam tērauda lietum - tādas bumbiņas krītot nogalinātu mājdzīvniekus un cilvēkus, caururbtu šķūņus un māju jumtus. Bet nekā tāda nebija, blīvi apdzīvotajā rajonā viss bija mierīgi. Un pat metāla detektori nepalīdzēja atrast kaut vienu šrapneli.

Holandiešu izmeklētāji gan visus pārsteidza, uzrādot 5 vai 6 triecienelementus, kas “esot atrasti vrakā”. Taču tiem vajadzēja būt skaitāmiem simtos. Bet toties izmeklētājiem uzsmaidīja neticama veiksme - katastrofas vietā viņi “atrada” BUK raķetes atliekas. Tas ir ļoti mulsinoši, jo pat pēc ukraiņu informācijas Boeing pēc sašaušanas vēl bija spējis nolidot 25 km līdz vietai, kur nogāzās.

Informēju, ka BUK raķetes sprāgst virs mērķa, tāpēc nekad neiestrēgst lidaparātā. Taču lidaparāta avārijas vietā tika atrastas dzinēja sprauslas ar gravējumiem!!! Kā raķetes dzinēja sprauslas bija atceļojušas līdz MH17 vrakam, arī nav skaidrs, bet acīmredzami šis jautājums ekspertus nenodarbina. Tāpat kā tas, kā tintes uzraksti “izdzīvo” cietās raķešu degvielas degšanas temperatūrā. Kāds ļoti bija centies atstāt maksimāli daudz liecibu.

Mazs video - http://www.dailymail.co.uk/news/article-5766209/Investigators-Russian-military-missile-downed-Flight-MH17.html.

Šajā video izmeklētāji atzīst, ka raķete datēta ar 1986. gadu - tieši šajā gadā konkrēto versiju ražot arī pārtrauca, daudz iekārtu tika eksportēts arī uz Tuvo Austrumu valstīm, daudz palika arī bijušajās PSRS republikās, tostarp Ukrainā. Vienīgi pašā Krievijā tik arhaisku versiju vairs nav, jo BUK šajā laikā tika modernizēts vairākas reizes kā nozīmīga ieroču eksporta pozīcija.

Bet visu to atstāsim uz holandiešu sirdsapziņas - viņi lai arī nodarbojas ar pirkstu nospiedumu un skripaļu pēdējās izelpas meklējumiem. Bet mēs, kā jau izmeklētājiem pienākas, parunāsim par motīvu.

Augstākā līmeņa menedžeru motīvs.

Vladimirs Putins, pieglaudis ausis galvaskausam, gaidīja starptautisko reakciju uz svaigi izpildīto Krimas aneksiju. Un šo Boeingu, ja vien spētu, nolaistu uz zemes kā pūciņu uz paša rokām, - tāds tracis viņam nebija vajadzīgs. Savukārt otrā ierakumu pusē sēdošajam Porošenko šāds iznākums bija kā medusmaize, jo uz Krimas nedienām rietumnieki reaģēja visai vēsi.. Bet MH17 pasažieri visi bija rietumnieki, un šī avārija bija uguns pakulās..

Tehnisko darbinieku motīvs.

Separātistu puses rīcībā bija portatīvie pretgaisa kompleksi Igla, ar kuru palīdzību bija izdevies stipri paretināt Ukrainas Gaisa spēku floti, notriecot vairākas transportlidmašīnas AN, frontes bumvedējus SU27 un helikopterus. Igla teicami funkcionē līdz 6km augstumam, kas ir pilnīgi pietiekami, lai apkarotu pret kājniekiem vērstus gaisa uzbrucējus - separātistiem nebija vajadzības pēc BUK tehnikas, kas ir liela, neveikla un viegli pamanāma.

Turklāt militāristi zina ābeces patiesību - 9-10 km koridorā lido tikai civilā aviācija un stratēģiskie bumvedēji ar kodolieročiem uz borta, tātad jebkādu objektu apšaude šajos koridoros nes pilnīgu lokālu vai pat globālu katastrofu. Nejaušības faktors ir izslēgts, galvenajam modulim ir augstummērītaja indikators, kas izslēdz kļūdas tēmēšanā.Turklāt neprofesionāļi ar tik sarežģītu sistēmu vienkārši netiktu galā.
Ukrainas pusē esošie tehniskie līdzekļi atļāva “nomedīt” Boeingu samērā pārliecinoši - gaisa flotē bija pieci MIG 29 superdžeti, kuriem nevarēja būt lielu problēmu ielaist termoraķeti Boeing dzinējos vai noslaucīt pilota kabīni. Versiju ar BUK neizskatām, jo, kaut arī ukraiņu pusē bija nokomplektēti BUK divizioni, tomēr izpildīt tik sarežģītu uzdevumu viņiem tīri profesionāli nebūtu pa spēkam. Turklāt nav liecinieku, kas būtu redzējuši varenās inversijas pēdas pēc BUK starta vai dzirdējuši jaudīgo palaišanas troksni.

Paliek gan atklāts jautājums, kāpēc ukraiņi izvērsa savus BUK divizionus šajā teritorijā , jo separātistiem savas gaisa flotes nekad nav bijis

Lai kā arī nebūtu, viss notika tā kā notika, ukraiņu pusei izdevās izraisīt sankciju lavīnu, sākt savu ceļu uz Eiropu (tas gan atdūries Polijas fermās), un patiesības noskaidrošana šajā lietā ir kļuvusi par margināļu un holandiešu goda lietu..

Jo nevienam citam patiesība nav vajadzīga - vainīgie atkarībā no politiskās nepieciešamības tiek nozīmēti, un rinda ir gara- Sadams Huseins, Asads, Kadafi, Irāna, Ziemeļkoreja un Putins.

Ko šādās situācijās darīt Latvijai? Nogaidīt izmeklēšanas rezultātus un nemētāties ar draudiem, apvainojumiem un sankcijām. Lai nesanāk kā ar Asadu - Latvija atbalsta triecienu, “ķīmisko ieroču noliktavas” Damaskas pievārtē tiek sagrautas, bet pilsētas iedzīvotāji nākošajā rītā mierīgi dzer tēju..Lai nesanāk kā ar Skripali- grandioza specoperācija, kas apdraud visu Solsberiju, bet upuriem tik vien kā slikta dūša..Cik tas maksā valsts reputācijai? Un cik- naudas izteiksmē?

Cik izmaksāja Latvijai pievienošanās sankcijām MH17 feika dēļ? Un kurš par to atbildēs? Izmeklēšana turpinās jau četrus gadus!

Māris Jurjāns

You have no rights to post comments