Lai uzceltu jaunu valsti, ir jāņem vērā pagātnes fatālās un grūti labojamās kļūdas un ilūzijas.. Bīstamākā no kurām saucās- tirgus visu atrisinās!

Tumsonīgais Naudas laikmets. James C.Kennedy
by Ivars Līdaka    

(Kas gan pret aprakstīto ir oligarhu lieta. Atjēdzieties, liberkomjaunieši, soroskomjaunieši, pī-pī! Tieši jūsu ļaušanās globālās naudas kredītu indīgajam utopijas vīrusam, ko autors sauc par monetāro fašismu, nāvīgi apdraud sabiedrību. Nākotnes atslēga jau tagad ir bezdievīgu kredītu varā. Boļševikiem noticēja Rūta Skujiņa, ļāvās boļševiku meliem līdz nācās apraudāt tikpat vientiesīgā vīra Jūlija Lāča nomocīšanu (https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/08/27/veltijums-soroskomjaniesiem-atjedzieties-letticigie-julija-laca-sievas-vestule-vilim-lacim-ka-dzivoja-nodevejs-vilis-lacis-ar-komisariem/ ), nožēlojamais Arvīds Pelše mira Maskavā, centroliberālis Valdis Dombrovskis (“Es Latviju redzu kā nacionāli spēcīgu valsti …”), bezmaz kā Latvijas lepnums raujas mellu muti pārpratuma Junkera komisijā Briselē, liberāļi ir “par” jebko, latviešu tauta asiņo. Apjēdziet, ka par Sorosa “dāvāto” naudu vēl plēsīs trīs ādas. Būtu banāli vēl runāt par citām perversijām. Vai nepietiks?)

Ja bieži jūti, ka ‘brīvā tirgus kapitālisms’, neraugoties uz ekonomistu un politologu apgalvojumiem, ka viss ir kārtībā, izskatās nejauki, tad nojauta tevi nemaldina. Brīvā tirgus kapitālisms ir kļuvis par lietu no pagātnes. Īstenībā tirgus kapitālismu izspiež kaut kas pavisam tirgum pretējs un kapitālismam pretējs. Un atšķirība ir pavisam acīmredzama.

Sākot apmēram ar 1970-ajiem gadiem Savienotās Valstis un vairums ‘brīvās pasaules’ valstu ir pamazām pārgājušas no ‘brīvā tirgus kapitālisma’ uz kaut ko citu. Tagad Savienoto Valstu un vairuma pasaules ekonomikas darbojas tādos apstākļos, ko es saucu par ‘monetāro fašismu’: tā ir sistēma, kurā finanšu monopols kontrolē valsti finanšu aprindu labā. Tas ir visai atšķirīgs no tradicionālā fašisma, kurā valsts un rūpniecība sadarbojās valsts interesēs.

Monetāro fašismu radīja un to propagandē ekonomikas Čikāgas skola. Tā pamatus ielika Miltona Frīdmana (Milton Friedman) darbi. Saprotot, ka termins ‘fašisms’ ir viscaur nepopulārs, Frīdmans un Čikāgas skola savas idejas maskēja ar vārdiem ‘kapitālisms’ un ‘brīvā tirgus ekonomika’.

Frīdmana (netiklais) pamatlikums ir, ka investoram (tas ir, viņa naudai) nav pienākuma nedz līguma ne pret ko. Frīdmana “tirgum” nav nekādu morālu saistību, un tam vispār nav nekāda sakara ar tikumību, politiskiem ierobežojumiem vai nacionālām interesēm. Ka nauda ir brīva no jebkurām saitēm un saistībām. Ka nekas nav aizliegts, kamēr tirgus var nodrošināt “bezskaidras naudas norēķina cenu”.

Frīdmana “brīvā tirgus kapitālisma” dziļā atšķirība no Adama Smita brīvā tirgus kapitālisma ir, ka Frīdmans piedāvā augstākajā mērā izsūcošu modeli, kas rada un uztur Trešās Pasaules valstu un banānu republiku līmeni, bez ģeopolitiskām robežām.

Ja tu uzskati, ka tas nav nekas jauns, tu nepamani galveno. Frīdmans nešķiro kādu trešās Pasaules valsti un savu valsti. Sākotnējā atšķirība ir, ka viņa modelis atļauj un attīsta savas, īstenībā jebkuras, valsts izsūkšanu hiperbagātu investoru interesēs. Savu indīgo teoriju viņš ir ietērpis ‘brīvā tirgus kapitālisma’ drānās, pārliecinot pasauli, ka tas ir ceļš uz pasaules ekonomisku glābšanu.

Lai cik neticami tas neskanētu, šī ideoloģija ir guvusi gandrīz visaptverošu ekonomistu, plašsaziņas, universitāšu, Federālo Rezervju, ASV Valsts Kases, gandrīz katra Kongresa locekļa un iedzīvotāju vairākuma atbalstu. Tagad Frīdmana ideoloģiju tādā vai citā pakāpē ir pieņēmusi gandrīz katra pasaules valsts. Tomēr galu galā šis izsūkšanas modelis ir dzīvotnespējīgs jebkādā līmenī un nav noderīgs ne cilvēkam, ne nācijai.

Galvenā atšķirība starp Frīdmana un Smita ideoloģiju ir tikai šī: Smits faktiski bija merkantilists, tirgonis. Tiesa, viņš iebilst pret zelta un citu merkantilistu prakšu lietojumu, taču galu galā viņš bija merkantilists. Smits veicināja ‘brīvo tirdzniecību’ ar mērķi uzlabot angļu komersantu un tādējādi arī valsts priekšrocības. Nekas to neuzrāda skaidrāk kā viņa grāmatas nosaukums ‘Nāciju bagātības būtības un cēloņu izpēte’. Merkantilisms balstās uz vienas nacionālas valsts bagātību salīdzinājumā ar citām, nevis uz valsts un tās iedzīvotāju izlaupīšanu indivīda labā.

Smits ticēja valsts spēkam un atzina, ka brīva uzņēmējdarbība varēja būt veiksmīga un plaukstoša tikai pateicoties valsts varai. Pasaulē bez valstīm – viņš bija vienisprātis ar Loku (Lock) – “dzīve bija nežēlīga un īsa”. Līdz ar to cilvēkam bija pienākumi pret valsti un cilvēkiem, kas valsti veido: strādājošiem cilvēkiem.

Saskaņā ar Smita teikto, katrs miesnieks, maiznieks, amatnieks un tirgotājs sekos savām interesēm, un ekonomiskie ieguvumi galu galā būs viņa laikabiedra angļa un karaļa labā. Smita argumenti pret dažiem merkantilisma priekšrakstiem bija vērsti uz lielāku priekšrocību sniegšanu angļu tirgotājam, nekas vairāk. Gaidāmā ietekme bija savas valsts bagātināšana pāri citām, kā alternatīva primitīvai kara darbībai – ierastajam nācijas bagātināšanās līdzeklim. Smits aplūkoja lietas kā nulles summas spēli. Un tā kā Anglija tajā laikā bija neapstrīdams globālās ekspluatācijas meistars, tad citu nāciju ekspluatācija bija godīga spēle.

Tomēr, saskaņā ar ekonomista Deivida Rikardo (David Ricardo) domām, tirdzniecība starp daudzmaz ekonomiski līdzvērtīgām valstīm rada to, ko viņš sauc par ‘salīdzinošo priekšrocību”. Salīdzinošā priekšrocība balstās uz specializāciju: Vācija ražo mašīnbūves iekārtas, Itālija ražo ādas izstrādājumus, Francija ražo sieru, vīnu un literatūru. Kad šīs valstis tirgojas savā starpā, visas puses bauda neto peļņu, ko rada specializācija un resursu nedublēšanās.

Protams, tas nedarbojas, ja pasaules pirmās nācijas izvieto rūpnīcas un darbavietas uz iztikas līdzekļiem balstītās ekonomikās (termins ‘salīdzinošais’ tad vairs neiederas). Izvietošana nelīdzvērtīgās ekonomikās ir tīri izsūcoša, jo viss ieguvums tiek “privatizēts” un vairs neatbilst nacionālajām interesēm. Nelīdzvērtīga izvietošana grauj gan uzņēmēja, gan sācēja/vadošā nācija.
Finanšu institūcija spēj panākt uzņēmējvalsts piekāpšanos vides, kapitāla, nodokļu un infrastruktūras ziņā. Ja uzņēmējvalsts cenšas pārskatīt savu pozīciju pret finanšu institūciju, tas var iesaistīt savas galvenās valsts (t.i., valsts departamenta) pilnvaras. Šāda veida iejaukšanās vadošajai valstij var būt ļoti dārga un ļoti traģiski beidzas uzņemošajai valstij.

Monetārā fašisma apstākļos finanšu uzņēmums uztur uzņēmējas valsts ārkārtas izdevumus, izmantojot valsti kā izpildes aģentu, vienlaikus maksimāli izvairoties no nodokļu maksāšanas, izmantojot ārzonu korporācijas (un citas trikus).
Brīvā tirgus kapitālisms, kā bija iecerējis Smits, pēc būtības bija nacionālistisks, un nacionāla valsts kļuva bagātāka, tāpat arī tās cilvēki un nozare. Šīs attiecības prasīja dalīties saistībās un kopīgā ieguvumā starp valsti un tās iedzīvotājiem.

Tradicionālais fašisms, ko ieviesa Musolini vai Hitlers, bija agresīva nacionālistiska iekārta, kurā valsts veicināja rūpniecību galvenokārt, lai nostiprinātu valsti salīdzinājumā ar konkurentiem tās uztverē. Hitlers un Musolīni uzskatīja, ka, valstij ceļot nozari, nozare ceļ cilvēkus – cilvēka cieņa un lepnums par savu nāciju bija pamatprincipi.

Frīdmana monetārais fašisms izmanto valsts spēkus, uzkundzējoties visām rūpniecības formām (un citiem starpniekiem) un pašai valstij uzliekot naudas un finanšu aprindu intereses.
Demokrātijās un attīstītās valstīs tas tiek panākts ar lobēšanu, maksājumiem vēlēšanu kampaņās, finansiāliem stimuliem, personāla kustību starp likumdevēju un valdību (revolving door regulators) un citiem paņēmieniem. Valsts iekārta tiek iesaistīta regulāciju/likumdošanas mazināšanā, izmeklēšanas/apsūdzību novirzīšanā, nodokļu spraugu veidošanā, vajadzīgu likumu pieņemšanā finanšu aprindu interesēs. Galu galā tas viss uzspridzina valsts suverenitāti.

Vairuma pārējo pasaules valstu suverenitāte tiek grauta caur Starptautisko Valūtas Fondu, Pasaules Banku un citām globālām monetārām institūcijām.

Monetārais fašisms priekšroku dod vairāk politiskām nevis finansiālām investīcijām. Šīs investīcijas ir vērstas pirmkārt uz finanšu aprindu priekšrocību un darbības uzturēšanu un atbalstīšanu, jo tās manipulē un izveido aizvien plašākas ārkārtīgas procentu iespējas vai veido risku novēršanas darījumus, kuros apvienota ‘riska arbitrāžas prēmija’ (risk-arbitrage premium) darījuma vienai pusei ar visu nākotnes zaudējumu nodošanu otrai transakcijas pusei.

Globālā ziņā Frīdmana idejas ir jaudīgi ietekmējušas starptautisko līgumu saturu nodokļu aplikšanas un kapitāla kustības jomā – ar vienu vienīgu mērķi – atbrīvot kapitālu no jebkādām saistībām pret saimnieka jeb izcelsmes valsti.
Var teikt, ka ar to tika radīta būtībā naudas virtuālā nācija jeb nenācija – naudas, kas galu galā ir izkļuvusi no nacionālas valsts jurisdikcijas. Frīdmana “neredzamā roka” brīvi ķeksē peļņu ārā no jebkuras korporācijas vai nācijas bez kādām atgriezeniskām saistībām.

Nedzirdamais naudas dumpis

Visas ekonomiskas teorijas dzenas pēc viena mērķa: attaisnot valsts un/vai privātpersonu darbību.
Kad ekonomikas izģērbšanas laikmetā kopš 1970-ajiem gadiem finanšu aprindu ienākumi sāka augt strauji, un tas turpinās arī tagad, tām bija vajadzīgs pieauguma ideoloģisks pamatojums tam, ko tās dara (izpārdod Amerikas nākotni un grauj korporācijas un darbaspēku ātras peļņas labad) – tādējādi tika dibināts un pieņemts monetārais fašisms. Īstenībā aprindas un ideoloģija viens otru vienkārši atrada – Frīdmans vienkārši vajadzīgā brīdī apmierināja tirgus paplašināšanas vajadzības. Viņš izveidoja jaunu ideoloģiju, kas attaisnoja finanšu aprindu nodarījumus. Viņš izdomāja ekonomikas graušanas morālu attaisnojumu, kā arī piedāvāja rīcības shēmu, kas der katrā valstī un katros apstākļos.

Visa ekonomikas izģērbšanas racionalizācija ir morāli nožēlojama, taču tā arī piedāvāja ārkārtējas peļņas iespējas. Meklējot sakarības šajos sarežģītajos ekonomiskā kanibālisma uzplūdos, citi akadēmiķi ir iedrāzušies ūdenī. Nevienam nerūpēja apsvērt ilgtermiņa sekas, kas radīsies no mūsu industriālās ekonomikas izpārdošanas vairumā. Tā vietā akadēmiķi pēkšņi “atklāja” neticamu utopisku nākotni, ko atbalstītu finanšu un tirdzniecības radošais spēks un mūsu rūpnieciskā mantojuma izpārdošana pakalpojumu ekonomikas labā.

Vai tas ir šoks? Nē, jēdzienu, teoriju, vēsturiskā vēstījuma un ‘fakta’ un ‘zinātnes’ akadēmiska attīstība ir arvien pieejamāka vislielākajiem solītājiem.
Patērētāju realitāte ir arī uz pasūtījumu daudzos no nodokļiem atbrīvotos “nacionālajos centros” veidota reklāmiska nejaucība, kas pūlas definēt sabiedriskās diskusijas un vadīt sabiedrisko kārtību viņu patronu labā.
Miltons Frīdmans un Čikāgas ekonomikas skola apgalvoja, ka ir pilnveidojuši un izstrādājuši “brīvā tirgus kapitālisma” mūsdienīgus zinātniskos instrumentus, kas spēj atbrīvot arvien lielākus labumus no Adama Smita vienkāršās, primitīvās brīvo tirgu koncepcijas.

Visi monetāro fašismu pieņēma aši, jo rietumu kultūra atzīst tradicionālā tirgus kapitālisma vēsturiskā ieguldījuma milzīgo pienesumu un vēlējās piedalīties šo pavairoto balvu saņemšanā.

Īstenībā tas tomēr ir nekas vairāk kā grandioza maldināšana, kas piedāvāja aizsegu investīciju baņķieru, šauru interešu grupu reideru, spekulantu, ofšoru korporāciju, naudas atmazgātāju, burbuļu pūtēju un visiespējamāko finanšu mahinatoru (kas bieži ir viens un tas pats) negodīgai uzvedībai. Palielināti ienākumi nāca no kapitāla investīciju un tehnoloģiju zagšanas no iepriekšējām paaudzēm, darba vietu likvidēšanas, ražošanas pārcelšanas uz ārzemēm, pensiju rēķinu apzagšanas un attīstības/pētījumu departamentu likvidācijas vai atdalīšanas, kā arī no iespēju paketes vadītājiem un direktoriem, kuri vērsti uz īstermiņa akciju cenu mērķiem.

‘Bell Labs’, kas bija daļa no AT&T, bija likusi pamatu visām mūsdienu telekomunikāciju un elektronikas tehnoloģijām, tagad tika pārveidota par ‘Lucent Technology’. ‘Lucent’ ātri izlaupīja no ‘Bell Laboratories’ mantoto portfeli, bagātinot sevi un akcionārus, atstājot bezvērtīgu čaulu, kas galu galā tika apvienota ar ‘Alcatel’.

Volstrīta investīciju baņķieri, piesaistītie izpirkuma uzņēmumi un riska ieguldījumu fondi pārģērbās par “brīvā tirgus” bruņiniekiem, kuru uzticība bija veltīta “dižciltīgiem akcionāriem”, tirgiem un likviditātei. Patiesībā akcionārs bija/ir nekas vairāk kā bezvārda, bezsejas pārejas periods nebeidzamā dziņā uz “sevišķi lieliem rezultātiem”. Tradicionālā kapitāla uzkrāšana tika aizstāta ar finanšu shēmām, kas paredzētas esošu aktīvu iegādei likvidācijas nolūkā, vadītāji un direktori tirgojās ar ilgtermiņa vadības disciplīnu īstermiņa darbības efektivitātes un uzskaites rādītāju viltošanas nolūkā, kas saistīās ar akciju un opciju cenu noteikšanu. Ar lielāko daļu no sākotnējā publiskā akciju piedāvājuma (IPO, initial public offering) kapitāla, ko izmanto aiziešanas no sākotnējā investora (exit of early investors) apmaksai, akciju tirgus ir kļuvis nekas vairāk kā spēļu teorijas tipa aiziešanas stratēģiju (exit strategy) virkne. Akciju tirgi ir neveiksmīgs forums ražošanas vai kapitāla intensīvu projektu radīšanai. Skatiet ‘Neveiksmīga kapitāla tirgus’.

Tomēr sistēmas lielāko neveiksmi gan nacionālā, gan globālā līmenī izraisa publiskā un privātā kreditēšanas tirgus darbības kropļošana.
Tas tika padarīts iespējams pēc veselas deregulācijas desmitgades un 2008.gada finanšu krīzes izziņošanas. Finanšu krīzi būtībā izraisīja tas, ka ASV Kongress atcēla pēc Lielās Depresijas pieņemto Glasa Stīgala (Glass Steagall) likumu, kas noveda pie jebkādas finanšu kontroles likvidācijas pār banku un investīciju nozari.

Kāpēc Kongress šo likumu, kas sargāja mūsu ekonomiku kopš 1930-o gadu otrās puses tipa depresijām, atcēla? Vienkārši sakot, caur jaudīgu lobēšanu un kukuļošanu, pie kam uzpirkta izrādījās Federālo Rezervju Sistēmas, Valsts Kases un prezidenta Administrācijas vadība ar Goldmana un līdzīgo augstākā līmeņa vadītājiem, kā arī ar viegli ietekmējamu regulatoru, atvaļinātu ASV Kongresa locekļu un bijušo prezidentu darba iespējām privātā sektorā finanšu industrijā.

Dēļ gadu desmitiem ilgām interešu konfliktu izraisītām naudas depozītu orģijām Kongress beidzot uzticēja finanšu nozari “pašregulācijai”. Ja jūs ticat retoriskam ierakstam, tad ierobežojumu atcelšana bija paredzēta, lai atbrīvotu šo jauno finanšu instrumentu “bagātības veidošanas pilnvaras” kas izveidotas ar pliku investīciju baņķieru ģenialitāti.
Alans Grīnspens (Alan Greenspan) un citi neredzēja ierobežojumus iespējamam finanšu tirgu ekonomiskam pienesumam – ja vien tos atbrīvos no nevajadzīgās un apgrūtinošās regulācijas.

Šī vieglprātīgā deregulācija ļāva finanšu industrijai izveidot milzīgu dolāru un citu vērtspapīru triljonos mērāmu nevadāmu atvasināto vērtspapīru (derivatīvu, CMO un CDS) un to apmaiņas (swap) apjomu, kā arī sarežģītu derivatīvu, hipotēku derivatīvu, sintētisku derivatīvu un pat hipotēku sintētisku derivatīvu un citādu kapitāla “tumšo atvaru” (black pools) apjomu, kas izraisīja un uzsita cenu šajos sarežģītajos finanšu instrumentu pūšļos.

Tas noveda pie vēl nebijuša un bīstama parādu un saistītu derivatīvu instrumentu uzkrājuma, burtiski simtiem triljonu dolāru, kam blakām īstā ekonomika un Iekšējais Kopprodukts daudzu faktoru ziņā izskatās pēc punduriem.
Visa šā samilzuma priekšgalā bija baņķieri – nevadāmi un neaizskarami. Vairumam nāciju tas maksāja suverenitāti.

Monetārā suverenitāte un nāciju bojāeja

Frīdmana bagātības izķeksēšanas modelis jau kopš sākuma bija konfliktā ar tradicionālo nacionālo valsti un nacionālās suverenitātes jēdzienu.

Teiksi – lieliski! Ja jau valsts ir ļaunums, tad laiks to nomainīt ar kaut ko jaunu! Tomēr šāds domas gājiens ir bīstams. Salīdzinājumā ar šo monetārā fašisma kases aparātu valsts ļaunums ir nieks. Valstij ir jāapmierina sabiedrības vai sliktākā gadījumā pūļa vajadzības. Bet finanšu fašisms remdē tikai finanšu aprindu neremdināmās slāpes pēc arvien vairāk naudas.

Frīdmana ideoloģija grauj valsts suverenitāti, sākot ar bagātību atraušanu no valsts interesēm. Bagātībām uzkrājoties tās sāk izmantot politikas ietekmēšanai, izvairīšanās no nodokļiem iespējām un finanšu regulācijas izmaiņām naudas turētāju labā. Visā valstu vēsturē tās vienmēr ir darbīgi sargājušas savu suverenitāti. Tad kas palīdzēja Frīdmana ideoloģijai gūt sekmes valsts pakļaušanā?

Sākumā visi sadarbojās. Sākot ar ekonomijas zinātniekiem un domnīcām, tad politiskās partijas cita pēc citas. Plašsaziņas rīki tika aprīti un apvienoti lielos korporatīvos konglomerātos, kas ātri uzspieda savas intereses pie redaktora un programmētāja galda.
Pēc tam viņi ar ‘401(k)s’ un uzkrāšanas plāniem pieslēdza visus iedzīvotājus. Pat bezdarbnieki un nenodarbināmie tika atzīti par atbilstošiem kreditkaršu saņemšanai, varēja pirkt sev auto un pat mājas. Viscaur nacionālā un globālā līmenī sāka uzkrāties parāds. Viņi visiem lika justies bagātākiem – bet vien uz īsu laiku. Pa to laiku finanšu industrija piespieda pārcelt uz ārzemēm, likvidēja un izspieda tradicionālās nozares no nacionālās ekonomikas.

Ieviešoties monetārajam fašismam, finanšu aktīvi procentos no Iekšējā Kopprodukta pieauga ne mazāk par 5% 1969.gadā līdz vairāk par 22% 2008.gadā. Tādā pašā laika posmā ASV ražošanas īpatsvars saruka no 26% līdz tikai 12%, ja ne mazāk. Vēsturiskos mērogos 2008.gada IKP no ražošanas sektora būtu ievērojami mazāks par 10%. Federālā valdība vien notērēja lielu IKP daļu – pie 35%.

Ieņemot pirmo vietu ASV ekonomikā, finanšu industrija bija kļuvusi par ietekmīgāko spēlētāju valdībā.
Tomēr tās īstā vara ir daudzreiz dziļāka pat par politisko piekļuvi; uzpērkot ar kampaņu ziedojumiem, finanšu industrijai ir plaša un dziļa ietekme visā valdības politikā caur ‘Federal Reserve, Treasury, Fannie May, Freddie Mac, FDIC’, izšķirošām padomnieku lomām prezidenta Administrācijā, Kongresa locekļiem, politiskiem norīkojumiem ‘SEC, CFTC’, un dalību Ārlietu Attiecību Padomē (The Council on Foreign Relations) un globālās organizācijās kā G8, G20, Bāzeles Vienošanās (Basel Accord, Starptautiskajā Monetārajā Fondā (IMF) un Pasaules Bankā.

Ar savu nesamērīgi pārāko ietekmi Administrācijā, Kongresa Finanšu komitejā un Federālajās Rezervēs finanšu industrija ir ieguvusi pilnu kontroli pār regulatoriem. Īstenībā tie bija Alens Grīnspens, Tims Geitners, Roberts Rubins un Lerijs Samerss (Allen Greenspan, Tim Geithner (Federal Reserve) Robert Rubin, and Larry Summers (the Administration)) un citi, kas apklusināja ‘Sarkanos Regulatorus’ (Rouge Regulators), kuri mēģināja brīdināt ASV Kongresu par iespējamiem deregulācijas riskiem, tumšajiem atvariem un derivatīviem. Grīnspens, Samerss, Rubins un citi pret Brūksliju Bornu (Brooksley Born) un citiem, kuri plānoja izsūtīt visiem iespējamiem regulatoriem ziņu, ka finanšu aprindām vairs nekādi likumi nepastāv, būtībā iestudēja padomju laika troiku. Un tas darbojās.

Tiklīdz viņi kontrolēja regulatorus un Kongresa finanšu komitejas izšķirošos locekļus, viņiem bija tiesības mainīt grāmatvedības standartus, veidot sarežģītus finanšu instrumentus un palielināt risku atvasinātajos finanšu instrumentos, kamēr īsti zaudējumi uzkrājās satricinošos un globāli graujošos līmeņos. ‘CMO’ un pat sintētiskās ‘CMO’ viņi maskēja nepamatotos līmeņos, pārrakstot visas potenciāli novērojamās brīdinājuma zīmes ar nulles nodrošinājuma ‘CDS’.

Reālie globālo finanšu riski tika paslēpti atvasinātajos instrumentos, kas saistīti ar masīviem parādsaistību portfeļiem, ko kontrolē ‘pārāk lielas, lai nepaveiktos’ (Too Big To Fail) bankas ar bezprecedenta politisko spēku. Šīm bankām netika piemēroti nekādi izmērāmi normatīvie ierobežojumi. Īstenībā ‘Goldman Sachs’ un citi par tradicionālām ‘Prime-Bank’ varēja pārburties vienā naktī, ar savu regulatoru svētību, uzreiz iegūstot neierobežotu piekļuvi atlaižu lodziņam. Šis akts ir tik brēcošs, ka sabiedrība to nespēj aptvert, bet plašsaziņas līdzekļi, akadēmiskās aprindas un domnīcas kopīgi klusē.

Ar neierobežotu piekļuvi atlaides logam bija par maz. Investīciju bankas un vispārējā finanšu nozare bauda neierobežotu valdības dāsnumu naudas drukāšanas (Quantitative easing) formā, imunitāti pret kriminālvajāšanu, jo imunitāte attiecas uz krāpnieciskiem finanšu instrumentiem, kā ‘CMO, CDS’ un dažādiem derivātiem, klientu paneļu rēķiniem, klienta kontu apzagšanu, vairumtirdzniecības aktīvu aizslaucīšanu no neveiksmīgām bankām uz vājām bankām, un pat LIBOR (The London Interbank Offered Rate) manipulācijām visā pasaulē.

Noslēdzošais nodevības akts bija ASV Augstākās Tiesas lēmums, kas “naudām” piešķīra balss spēku un vēlēšanu tiesības.
Šis lēmums padarīja katru apgrozībā esošu dolāru par potenciālu vēlētāju. Katra atsevišķa ASV pilsoņa rokās šī dolāru balss ir ierobežota 2,5 tūkstoš dolāru robežās uz cilvēku par kandidātu. Bet korporācijām, ko kontrolē ‘Super-PAC’, dolāru balss ir virtuāli neierobežota.

Laikā no 1998. līdz 2008.gadam finanšu sektors vēlēšanu kampaņās un lobistos ir investējis vairāk kā 5 miljardus dolāru.
Bet kad izskatījās, ka ar šo naudu nepietiks, jauns Augstākās Tiesas lēmums un ‘Super-PAC’ izveidošana radīja politikā finansiālu cunami efektu.

‘Super-PAC’ var paaugstināt un tērēt neierobežotas iedzīvotāju, korporāciju, biedrību un citu interešu grupu naudas summas, ”atklāti” atbalstot politiskus kandidātus. Piemērs ir Šeldona Adelsona (Sheldon Adelson) un viņa sievas demonstrēts ieguldījums Ņuta Gingriča (Newt Gingrich) vēlēšanu fondā 10 miljonu dolāru apmērā. Adelsona ‘tiesiskais’ Super PAC ieguldījums spēja saglabāt “viņa kandidātu” republikāņu primārajā grupā ar vienu rokas kustību. Bez šī viena patrona Gingričam nebija nekāda vērā ņemama atbalsta. Tā ir demokrātija? Tā ir pārstāvnieciska pārvaldība?

Tāds risinājums pārstāvniecisko pārvaldību atceļ pilnībā. Tomēr šis nacionālo interešu nodevības akts neizsauca galīgi nekādas akadēmiķu, konstitucionālo zinātnieku, domnīcu, cilvēktiesību grupu un plašsaziņas diskusijas. Kāpēc? Nu tāpēc, ka visi ir uz vienu roku.

Tagad valsts vara apkalpo tikai šo banku intereses – uz visu pārējo rēķina. Es neapgalvoju, ka tā obligāti ir sazvērestība. Tieši pretēji – tas viss bija neizbēgams. Kad uz vairošanos vērstā, piemēram, vīrusu, sistēmā nav ierobežojumu, lielākā daļa tādu sistēmu aug neierobežoti. Bez kādiem ierobežojumiem līdzsvars ir neiespējams. Vienpusīgs uzsvars uz naudas pieaugumu grauj visas pārējās sistēmas ekonomikā.

Jebkurš politiskais līderis, kurš virza nacionālistisku programmu, tiek rādīts kā “brīvā tirgus” un “brīvās tirdzniecības” pretinieks. Precīzs piemērs ir ASV Kongresa un Administrācijas reakcija uz tradicionālās ‘Industriālās Politikas’ iniciatīvām. Šī vispārējā reakcija raksturo katru ASV Industriālās Politikas iniciatīvu kā vērstu pret “brīvo tirgu” un kā antiamerikānisku. Tas ir maldinoši gan vienā, gan otrā ziņā: visa Adama Smita argumentācija par labu brīvajam tirgum bija vērsta uz Anglijas rūpniecības politikas uzlabošanu. Īstenība ir arī, ka ASV industriālā varenība sakņojās valdības virzītā, atbalstītā un sponsorētā Industriālajā Politikā.

Arī prese un mācību spēki veicināja novēršanos no īstenības, kad tie apstrīdēja Obamas uzticību kapitālismam un brīvajam tirgum, jo viņš kritizēja Mita Romnija (Mitt Romney) ASV darbavietu ‘ofšorēšanu’ kā alternatīvās investīciju firmas ‘Bain Capital’ vilcējspēku. Saskaņā ar preses un mācībspēku teikto, ‘ofšorēšana’ ir “brīvā tirgus” pamatprincips, tomēr ofšoram nav nekāda pamata Smita brīvajos tirgos. Tādā veidā kā mēs šobrīd ofšoru izmantojam, tehniski tas nesader ar Rikardo (Riccardo), jo Rikardo argumenti par līdzīgo priekšrocībām (Comparative Advantage) darbojas priekšstata robežās par savstarpēju tirdzniecību starp samērā vienlīdzīgiem partneriem.

Vēsturiski valdības lielu atšķirību starp vienlīdzīgiem vai nevēlamiem tirdzniecības partneriem līdzsvarošanai izmanto tarifus vai citus pasākumus. Tagad korporācijas un finanšu industrija šīs “salīdzinošās atšķirības” bāž kabatās. Galu galā tas izraisa plašu bezdarba un pārvietošanas izplatību galamērķa/saimnieka valstī, un visas šīs uzkrātās izmaksas vienkārši kļūst par valsts slogu.

Tas ir nekas cits kā lēta pirkšana un dārga pārdošana un no tā izrietošo nodrošinājuma izmaksu uzkraušana valstij. Tā kā bezdarba un pārvietošanas izmaksas valstij draud ar asimetriskām attiecībām starp valsti un finanšu aprindām, finanšu aprindas caur savām dažādajām domnīcām, finansiāli atbalstītajiem akadēmiķiem un uzticības personām Kongresā un Administrācijā iesaka iedzīvotājiem “jostu savilkšanu” un “cietu taupību”.

Ārpus ASV to pašu citām valstīm iesaka Starptautiskais Monetārais Fonds, Pasaules Banka un dažādas tirdzniecības un finanšu aģentūras, tostarp Eiropas Savienība, mudinot uz taupību.

Tagad finanšu un baņķieru aprindas šo ideoloģiju pastiprina caur plašsaziņu un valdībām – ar tādu pašu negantumu kā kādreiz darbojās baznīca Tumsonības Laikmetā: katrs apšaubītājs tiek uzskatīts par ķeceri. Un šis ir daudz baisāks jebkura Frīdmana indīgajai ideoloģijai nepiekrītoša cilvēka izraidīšanas veids no sabiedrības.

Nožēlojami, bet tā visa sekas bija tas, ka gan demokrāti, gan republikāņi pārliecībā vai bailēs valkā uz piedurknēm monetārā fašisma regālijas.

Globāla infekcija

G-20 neiekļautu valstu politiskajiem līderiem cīņa ar monetāro fašismu ir vēl bīstamāka. Tie vadītāji, kuri aizstāv nacionālo politiku, automātiski pārkāpj vienu vai vairākas starptautiskās vienošanās par “brīvo tirdzniecību”. Nepiekrišana šīm vienošanām noved pie tirdzniecības sankcijām, IMF un Pasaules Banka viņiem uzspiež cietas taupības pasākumus, bet mēdz būt arī sliktāk…

Frīdmana ideoloģija ir globāla, un viņa “brīvās tirdzniecības” noteikumi ir dziļi integrēti starptautiskās tirdzniecības likumos. Visi mūsu nācijas starptautiskie līgumi par tirdzniecību un banku darbību ir virkne savstarpēji saistītu nolīgumu, kas visām valstīm liek zaudēt savu suverenitāti un piemēroties monetārajam fašismam. Tā ir globāla pandēmija, kas balstīta uz pasaules mēroga pārneses sistēmu ar vispārēju piespiešanas spēku. Suverēnas valstis vai nu padodas vai zaudē savu kredītreitingu. Ņemot vērā lielākās rietumvalstu daļas parādu masīvo palielināšanos attiecībā pret IKP, neliels aizņēmumu izmaksu pieaugums varētu viegli izraisīt saistību neizpildi (default) un bankrotu.

Pašlaik nacionālās valstis saduras ar neko citu kā finanšu Apokalipsi – Samsona Izvēli; tā ir visai draņķīga iespēja, ja vien tās neapmierinās globālās banku industrijas prasības. Un tas ir tas pats ierocis, ar kādu banku industrija sit valsti un piesavinās kundzību pār to.

Varat aizmirst par Al-Kaidu, jo vienīgais ASV un starptautiskās drošības apdraudējums ir finanšu aprindas. Tieši tās ir radījušas Finansiālo Masu Iznīcināšanas ieroci un stāv gatavībā iznīcināt pasaules ekonomiku. Tas ir nesalīdzināmi bīstamāks par jebkuru “teroristisko grupējumu” vai pat visiem “teroristiskajiem grupējumiem” kopā ņemtiem.

Ja to uzskati par pārspīlējumu, paraugies, ko frīdmaniskais “brīvais tirgus” nodarīja Islandei, Īrijai, Spānijai, Grieķijai, Igaunijai un daudzum daudzām citām valstīm. Cik rietumu nācijas ir gāzis islāms? Nevienu, un tam tevi vajadzētu biedēt.

Nauda ir kļuvusi par valsti, bet tradicionālā valsts ir piespiesta kalpot naudas interesēm. Visur Finanšu Aprindas neslēpti valda pār suverēnām nācijām. Īrija, Grieķija un Spānija ir saņēmušas ultimātus, un atcerieties Henka Poulsona (Hank Paulson) no ASV Kongresa izpiestos 700 miljardus dolāru “banku glābšanai”. Un tie ir tikai ķīlis. Pateicoties neierobežotai piekļuvei “diskonta lodziņam” (Discount Window – parādzīmes vērtības samazināšana) un citām ieplūdēm (Quantitative Easing) finanšu industrijā, tā ir uz 2010.gada jūliju saņēmusi 16 triljonus dolāru – pēc Federālās Rezervju Sistēmas revīzijas datiem. Tas viss ir uzkrauts uz nodokļu maksātāju pleciem un turpina uzgulties.

Kāpēc Islandes vai Īrijas iedzīvotājiem ir jāsedz privātā banku sektora zaudējumi, it kā tas būtu sabiedrības pienākums? Kāpēc Grieķijai ir jāsamierinās ar cietu taupības režīmu tikai tāpēc, ka valsts vadība ir noslēgusi ‘Goldman Sachs’ strukturētu darījumu virkni, kas paredzēta tās Eiropas Savienības partneru apkrāpšanai? Ja Goldman Sahs ir iniciējusi krāpnieciskus dokumentus, lai tad arī tiek galā ar zaudējumiem un apsūdzībām. Nodokļu maksātāji tur roku nav pielikuši.

Tas viss aizsit elpu. Pēdējos 40 gados nauda ir ieguvusi totālu kontroli pār visu un katru no mums. Nākošās paaudzes dzīvē ienāks, apkrautas ar savu tēvu parādiem. Un tas ir neizbēgami un visaptveroši. Tas ir sliktāk kā zirnekļu tīkls vai naudu iesūcošs vampīrs, tā ir globāla pandēmija, kas saindē pašu mūsu DNS, mūsu ģenēzi. Tas ir naudas “Pirmatnējais Grēks” – pakļauts naudas noslaukšanas interesēm, konvertēts vērtspapīru atvasinājumos, aphipotēkots un ieritināts ‘CMO’, bet pēc tam izmantots ‘CDS’-os.

Pa to laiku superbagātība turpina augt. Banku industrija turpina taisīt naudu (likt bezriska likmes – risk free bets), iegrāmatojot guvumu, un zaudējumus pārliekot uz nodokļu maksātājiem. Visi šie zaudējumi uzkrājas sabiedrības bilances tabulā, un valsts ir spiesta ķerties pie sabiedrības cietas taupības pasākumiem. Josta turpina savilkties, parādu līmenis augs, un globālā ekonomika turpinās virpuļot izlietnes caurumā arvien straujāk, līdz pēkšņi ienirs.

Bagātības Karalienei klanās visi

Kopējie valdības pārvedumi un paredzamās uz ASV finanšu institūcijām attiecīgās saistības kopš 2008.gada pārsniedz visu sociālās labklājības programmu vēsturi visās pasaules brīvās pasaules valstīs kopumā kopš Bismarka (to skaitļi ir patiesi).

Tātad, kā tas var būt, ka vēsturē dižākā labklājības karaliene var prasīt, lai pārējā cilvēku sabiedrība ir spiesta uzņemties atbildību par tās auglīgo atvasinājumu triljonos dolāru un citu finanšu nelietību atražošanu ‘brīvo tirgu’ vārdā? Vienkārši, tava valdība ir nodevusi savu valsts suverenitāti. Pārstāvniecības pārvaldība ir beigusies. Sabiedrības maldināšana un akla Frīdmana ideoloģijas pieņemšana par leģitīmu kapitālisma formu ir tieši tas, kas monetāro fašismu dara imūnu pret jebkādu patiesu politisku glābiņu.

Tas ir klasisks gadījums, kad nav iespējams pienācīgi noteikt lipīgas epidēmijas patieso būtību un avotu. Tas ir slēpta monetārā fašisma spēks. Nespēja identificēt slimības avotu vai tā pārneses veidu nodrošina nepārtrauktu infekciju, nepareizu diagnozi un sliktu kopšanu.

Sabiedrības atbalsts Frīdmana saindētajai sistēmai turas uz īstā kapitālisma un brīvo tirgu pagātnes panākumiem, kā to paredzēja Smits. Lielākā daļa ASV pilsoņu izmisīgi vēlas atgūt mūsu nācijas bijušo prestižu. Tā kā viņi neprot atšķirt Smita sistēmu no Frīdmana, viņi kā šķērsli mūsu iepriekšējās ekonomiskās atdeves sasniegšanai redz valdības ierobežojumus uzņēmējdarbībai, nodokļiem un kapitāla plūsmām. Sabiedrībai būs jārēķinās ar vēl lielākas ierobežojumu atcelšanas pieprasījumiem, kas graus to nozīmīgumu sistēmā, mūsu tautas ekonomikā un suverenitātē.

Jau sen ir zudušas veselas nozares. Frīdmana monetārais fašisms ir sadedzinājis lielāko daļu no vidusšķiras paliekām. Meklējot degvielu, šī uguns ir izplatījusies uz augstāko vidusšķiru un zemāko vidusšķiru. Mazus uzņēmumus un arodbiedrības aprij liesmas. Pat finanšu industrijas kareivji tiek upurēti naudas dievam. Desmitiem tūkstošu nesen augstākās vidusšķiras un zemākās turīgo šķiras cilvēku stāvokli zaudējušo paliek bez jēdzīga darba un ar drūmām izredzēm. Visi šie cilvēki ir izgājuši caur monetārā fašisma zarnām, tomēr viņi turas un aizstāv “brīvos tirgus”, lai tiktu aprīti, jo šī niknā uguns meklē jaunu degvielu.

Vienīgā saprātīgā aizsardzība ir pilnīga frīdmaniskās ideoloģijas atmaskošana visās politiskajās debatēs un akadēmijās, un skaidra atgriešanās pie Adama Smita īstajiem ekonomikas pamatlikumiem.

Monetārā fašisma tirānijas beigas sāksies ar vispārpieņemtu atziņu, ka tas ir pilnīgā pretrunā ar kapitālismu, brīvo tirgu, personas brīvību un nacionālo suverenitāti. Tomēr tas nav apturams, kamēr pasaule turpina ticēt, ka tas ir Adama Smita “brīvā tirgus kapitālisma” iemiesojums.

Tikmēr turpināsies izlaupīšana, dzīvības tiks zaudētas, jo dusmīgais pūlis turpinās augt. Tuvojoties kritiskai masai, aug bailes. Palikušie augstākajā vidusšķirā un vidusšķirā baidās zaudēt to, kas viņiem ir, bet nesen tiesības zaudējušie cilvēki izmisīgi ķerstas pie savas ticības Frīdmana “brīvajiem tirgiem” cerot uz uzlabošanos. Ticīgie paātrina savu bojā eju, savukārt bezpajumtnieku rindas aug. Katrs no mums šajā traģēdijā ir kļuvis kaut kāds spēlētājs.

Esam civilizācijas evolūcijas beigu posmā, esam kļuvuši par kustamo īpašumu. Esam lemti kalpot naudas turētājiem, kuru vienīgā interese ir – nauda, vēl vairāk naudas. Nākotne izskatās drūma.

Kā paredzamas ilglaicīgas sekas rēgojas stāva krauja uz ļoti drūmo Monetāro Feodālismu.

Atceries, kādā no Ērika Blēra (Eric Blair,), vairāk pazīstamā kā Džordža Orvela intervijām vaicāja, kādu viņš redz cilvēces nākotni, un viņš atbildēja: “iztēlojies zābaku, kas samin cilvēka seju – uz visiem laikiem”.

Laipni lūgti Naudas Tumsonības Laikos!

https://www.google.lv/url?sa=t&rct=j&q=&esrc=s&source=web&cd=1&cad=rja&uact=8&ved=0ahUKEwjZ2cva-8LYAhVkP5oKHSuiB_oQFggmMAA&url=https%3A%2F%2Fwww.counterpunch.org%2F2012%2F10%2F24%2Fthe-dark-age-of-money%2F&usg=AOvVaw2YxfQcQYsX8z295jo2Pab-

You have no rights to post comments