Sagatavoja Māris Jurjāns
Esam pieraduši uzskatīt svešas bankas par nacionālās ekonomikas sastāvdaļu un pat glābt tās grūtos brīžos..
Esam nu jau pieraduši arī lietot svešu valūtu, ko nespējam ietekmēt...Esam pieraduši, ka Latvijas Valsts banka saņem rīkojumus no Pasaules centrālās bankas un Federālo rezervju sistēmas, kas pieder dažām noteiktas tautības privātpersonām..Bet joprojām gaidām, ka šīs dažas privātpersonas savos biznesa plānos ievēros Latvijas tautas intereses un vajadzības??? To pat vairs nevar nosaukt par stulbumu- tā jau ir šizofrēnija..
Bet vai var savādāk? Jā , var..Ja tauta nolemj un tai ir godprātīgi vadoņi..
Īpašā sala Gernsija
Daudziem latviešiem pazīstamā Gernsijas sala atrodas tuvu Francijai, taču tā ir Lielbritānijas protektorāts ar visai patstāvīgu iekšpolitiku. Lai arī ārpolitikas un aizsardzības jomās Gernsijas valdībai jārēķinās ar Lielbritāniju, savu iekšējo dzīvi aptuveni 65 tūkstoši šīs salu grupas iedzīvotāju tradicionāli iekārtojuši un pārvaldījuši paši. Gernsija nav Lielbritānijas administratīvā sastāvdaļa, lai gan formāli atzīst britu kroņa virsvaldību. Gernsija nav iekļauta arī Eiropas Savienībā. Bet pats interesantākais ir tas, ka jau 200 gadus savu valūtu – Gernsijas mārciņu – salas valdība emitē pati, un šī nauda ir brīva no procentiem. Proti, Gernsijā nav britu parauga centrālās bankas.
Klasisks nacionālās ekonomikas paraugs
Šāda prakse sākās pēc Napoleona kariem, kuros Gernsija bija pamatīgi cietusi. Sienas, kas šo gleznaino salu aizsargāja pret jūras stihiju, bija pamatīgi sadrupušas. Neparasti šaurie ceļi bija nolaisti līdz neizbraucamu dubļu grāvju stāvoklim. Salas kopīgie gada ieņēmumi 1816. gadā sasniedza 3 tūkstošus mārciņu, bet valsts parāds – 19 tūkstošus. Katru gadu vismaz 2400 mārciņu no ieņēmumiem bija jāatdod valsts parāda segšanai. Valdīja bezdarbs un nabadzība, tāpēc salas iedzīvotāji sāka strauji izbraukt uz citām valstīm. Tātad stāvoklis bija līdzīgs tam, kādā tagad esam nonākuši mēs.
Atšķirība bija tā, ka Gernsijas valdība sāka enerģiski un gudri rīkoties. Neprasot atļauju britu aizbildņiem un neiesaistot spēlē augļotājus-baņķierus, tā 1816. gadā emitēja valsts naudu 6000 mārciņu vērtībā. Šī suverenā valūta bija brīva no parādiem un segums tai bija valsts autoritāte. 4000 mārciņas tika ieguldītas jūras sienas labošanā un ceļu būvē, bet pārējā summa tika bez procentiem aizdota citiem projektiem. Gernsijas tautsaimniecība ātri atdzīvojās.
1820. gadā Gernsijas valdība emitēja 4500 mārciņas, 1821. gadā vēl 10 000, 1824. gadā – 5000, 1826. gadā – 20 000 mārciņu. Līdz 1837. gadam tādā veidā Gernsijas valdība bija emitējusi 50 000 mārciņu, kuras bez procentiem tika ieguldītas jūras krasta nostiprināšanā, ceļu, tirgus laukumu, baznīcu, skolu un citu būvju celtniecībā. 13 gadu laikā naudas kopējais apjoms Gernsijā bija dubultojies, bet nekādas inflācijas nebija.
Savas nacionālās naudas emisiju Gernsijas valdība turpināja arī 1914. gadā, kad Lielbritānijas valdība saistībā ar I pasaules karu bija ierobežojusi naudas emisiju. Četru gadu laikā Gernsija emitēja vēl 142 000 mārciņu. Līdz 1958. gadam šādā veidā un neizraisot nekādu inflāciju, Gernsijas valdība bija emitējusi 542 tūkstošus mārciņu. Salā darbojās arī privātas komercbankas, kuras aizdeva privātiem klientiem, bet pati valsts nekad neuzņēmās nekādus parādus, kurus vajadzētu segt nodokļu maksātājiem. Kad vien radās nepieciešamība būvēt vai modernizēt sabiedrisko infrastruktūru vai sniegt citus sabiedriskus pakalpojumus, valdība vienkārši emitēja naudu šo projektu finansēšanai.
Šāda finansēšanas kārtība salai ļāva ieviest arī ļoti vienkāršu un draudzīgu nodokļu sistēmu. Gernsijā vispār nav pievienotās vērtības vai apgrozījuma nodokļa, nav mantojuma nodokļa, kapitāla pieauguma un kapitāla pārvietošanas nodokļa, kā arī īpaša korporāciju nodokļa. Visi strādājošie maksā vienādu 20% iedzīvotāju ienākuma nodokli. Līdz 2007. gadam gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi maksāja vienādu 20% ienākuma nodokli. Bet kopš 2008. gada, kamēr indivīdi turpināja maksāt šo 20% ienākuma nodokli, uzņēmumi ienākuma nodokli maksā atkarībā no ieņēmumu avota. Standarta likme ir nulle procentu. To maksā parastie uzņēmēji, dažādi ofisi un pakalpojumu sniedzēji. Vidējo ienākuma nodokļa likmi – 10% – maksā banku jomas uzņēmumi. Visaugstāko uzņēmuma nodokļa likmi – 20% – maksā īpašam regulatoram pakļauto pakalpojumu tirgotāji, zemes un nekustamā īpašuma īpašnieki. Tas, ka nekustamo īpašumu turētāji ir aplikti ar lielāko nodokļa likmi, Gernsiju pasargā no īpašumu spekulācijām un spekulāciju burbuļu uzpūšanas. Turklāt no šā nodokļa praktiski nav iespējams izvairīties. Tāpēc Gernsijai nav raksturīgas tās krīzes un depresijas, kādas ik pēc laika pārdzīvo citas rietumu valstis. Bezdarbs arī pašreizējās krīzes periodā Gernsijā ir tīri simbolisks – 0,86%, turklāt Gernsija piesaista viesstrādniekus. Tiek lēsts, ka vasarās Gernsijā strādā 4000 darbinieku no Latvijas vien. Otra lielākā viesstrādnieku grupa ir portugāļi.
Kopš Gernsijas valdība pirms 200 gadiem sāka pati emitēt savu suvereno naudu, naudas apjoms ir pieaudzis 25 reizes, bet inflāciju šīs salas iedzīvotāji nav pieredzējuši. Vidējais mūža ilgums Gernsijā vīriešiem ir 78 gadi, sievietēm – 83 gadi. Gernsijas iedzīvotāju dzīves līmenis ir viens no augstākajiem pasaulē, turklāt nav novērota citām rietumvalstīm raksturīgā polarizācija starp bagātajiem un nabagajiem. Pēdējos gados gan šo sociālo harmoniju nedaudz izjauc tas, ka Gernsija, pateicoties tās draudzīgajai nodokļu sistēmai, kļuvusi par izdevīgu ārzonu banku reģistrācijas vietu. Taču šās banku darbības rezultātā izveidojusies turība nav panākta uz citu salas iedzīvotāju rēķina. Ārzonu banku bizness, fondu pārvaldīšana un apdrošināšana Gernsijai dod aptuveni 32% ienākumu. Bez tam salās ir attīstīta lauksaimniecība, ziedu audzēšana, tūrisms, optisko instrumentu un citu izstrādājumu ražošana. Lai arī Gernsija izjūt lielu ES un citu rietumvalstu spiedienu veikt neoliberālas reformas, piemēram, privatizāciju, arī šajā ziņā tiek saglabāts veselīgs līdzsvars. Varbūt tāpēc Gernsijas vārds tik reti parādās starptautisko izdevumu skandālu lappusēs. Otrs iemesls, kāpēc par Gernsiju raksta maz, ir tieši šī unikālā pieredze, kura varētu ieinteresēt arī citas valstis, tai skaitā Latvijas iedzīvotājus. Tieši tāpēc ceru šo balto plankumu nedaudz aizpildīt ar šo rakstu.
Pasaulē ir daudz valstu, kuras kādu laiku ir emitējušas savu suverēnu, no parādiem brīvu valūtu, taču Gernsija ir viena no nedaudzām, kas to darījusi ilgstoši, līdz ar to pārliecinoši apgāžot daudzus neoliberālo ideologu izplatītos mītus. Bieži vien, kad kāda valsts uzdrīkstas atgūt suvereno kontroli pār savu naudu, seko prezidentu noslepkavošana (piemēram, ASV prezidenti Linkolns un Kenedijs), valdības apvērsumi, boikoti, karš vai cits starptautisko spekulantu organizēts uzbrukums. Kādu laiku suverēnu naudu sekmīgi emitēja Amerikas kolonisti, kamēr britu valdība naudas mijēju ietekmē šādu emisiju aizliedza. Tieši šis fakts, pēc daudzu vēsturnieku domām, bija galvenais iemesls Amerikas neatkarības karam. Arī pašas Lielbritānijas ekonomika plauka, pateicoties tās karaļu emitētajai suverēnajai nauda, līdz Olivers Kromvels pavēra vārtus naudas aizdevējiem. Pēc 1700. gada tiesības emitēt Lielbritānijas naudu tika nodotas privātai Anglijas bankai, kas naudu piesaistīja zelta standartam. Kopš tā laika Lielbritānijai raksturīgā centrālās bankas sistēma tika ar viltu vai varu uzspiesta daudzām rietumvalstīm, padarot tās atkarīgas no baņķieru un spekulantu kontroles. Pašreizējā pasaules finanšu krīze ir gandrīz 300 gadus audzētas parādu piramīdas rezultāts. Varbūt labāko izeju no strupceļa mums parādījusi mazā Gernsijas sala.
J.Kučinskis
Money masters- angļu valodā- https://www.youtube.com/watch?v=T2i6uftJhB8
Naudas saimnieki--patiesība par augļotājsistēmu un kā to apiet- https://rutube.ru/video/b12f9d407401f14c017953799184834f/
#esgribuizkāpt
Komentāri