Pirmās kapitālistiskās Latvijas un sociālistiskās Latvijas ekonomisko rādītāju salīdzinājums.

Mūsdienu krīzes laikā arvien biežāk ir dzirdama leģenda par neredzēti lielajiem pirmskara Latvijas sasniegumiem un augsto dzīves līmeni pirmās kapitālistiskās republikas laikā. Vienā avīzē pat bija rakstīts, ka Latvija tolaik pēc dzīves līmeņa ieņēma otro (!) vietu Eiropā, tiesa gan nepasakot, kura valsts bija pirmā. Nu tad apskatīsimies uz pirmās kapitālistiskās Latvijas Republikas 20 gadu rādītājiem un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas pirmo divdesmit gadu rādītājiem.

Pirmā kapitālistiskā Latvija (1920-1940)

1914.gadā sākās pasaules karš, 1917.gadā Krievijas impērijā notika revolūcija, bet kopš 1920.gada ekonomisko dzīvi sāka jauna kapitālistiska valsts Latvijas Republika, kura 20 gadu laikā veidoja savu neatkarīgo dzīvi un ekonomiku. Ko tad pirmā kapitālistiskā Latvijas Republika sasniedza savas pastāvēšanas 20 gados?

Savas pastāvēšanas beigu brīdī Latvija bija izteikti agrāra valsts, kurā lauksaimniecībā bija nodarbināti 65,9% iedzīvotāju. 11,1% iedzīvotāju vispār neprata lasīt. Latgalē šis rādītājs sasniedza pat 31,1% (!) un šis līmenis visu laiku saglabājās, jo 30,1% bērnu neapmeklēja pamatskolu. 20 neatkarības gadu laikā universitāti pabeidza un ieguva augstāko izglītību tikai 6841 cilvēks (vidēji 342 cilvēki gadā), kas ir 3,5% iedzīvotāju.

Apmēram 70 tūkstošiem zemnieku saimniecībām nebija zirgu, bet 45 tūkstošiem zemnieku saimniecību nebija pat govs. Zemnieku saimniecību parāda kopsumma kopš 1930.gada bija 230 miljoni latu. Par nodokļu nenomaksu laika posmā no 1925.gada līdz 1930.gada tika izūtrupētas 4764 zemnieku saimniecības, bet laika posmā no 1935.gada līdz 1939.gadam jau 26 tūkstoši. Zemnieku saimniecību izputēšana bija ierasta lieta un 1940,gadā, jau Padomju varas laikā, zemnieku saimniecībām tika norakstīti parādi par kopējo summu 340 miljoni latu.

Galvenais eksporta produkts bija sviests – tā apjoms 1937.gadā bija 19 tūkstoši tonnas (10kg uz vienu iedzīvotāju; salīdzinājumam Dānijā šis rādītājs bija 41 kg/iedzīvotāju), bet naudas izteiksmē tas bija tikai 8,4 miljoni dolāru – 4,4 dolāri uz iedzīvotāju (toreizējais valūtas kurss bija no 51, līdz 5,5 latiem par dolāru).

Rūpniecībā bija nodarbināti 94 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir 41,5% no 1913.gada līmeņa, bet rūpniecības apjomu līmenis 1938.gadā bija 56,1% no 1913.gada līmeņa. 1934.gadā rūpniecības apjoms bija 373 miljoni latu (192 lati uz iedzīvotāju) , kas bija 10,5% no Dānijas līmeņa, kur uz vienu iedzīvotāju bija 1830lati.

Mazā, no Krievijas atrautā Latvija nebija pievilcīga ārvalstu investoriem, bet pašas līdzekļu attīstībai ar lauksaimniecību nopelnīt nespēja. Priekšstatu par pirmās kapitālistiskā Latvijas attīstības tempiem var dot nodarbināto skaits celtniecībā – 1929.gadā Latvijā šajā sfērā strādāja 815 cilvēki.

Visas pirmās kapitālistiskās Latvijas Republikas laikā (20 gadi) tā arī neizdevās sasniegt 1913.gada rūpniecības attīstības līmeni.

Sociālistiskās Latvijas Republikas pirmie divdesmit gadi (1945-1965)

1940.gadā Latvija tika pievienota Padomju Savienībai. Te neapskatīsim kas tas bija – okupācija, aneksija vai vēl kaut kas cits. Tajos laikos tā bija visai ierasta un izplatīta starptautiska prakse. Iebildumi no Latvijas valdības nesekoja. Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis aicināja: “Palieciet savās vietās un es palikšu savējā!” Mazā agrārā valstiņa atkal iekļāvās milzīgas valsts tautsaimniecības kompleksā. Ja Latvija savas 20 gadu pastāvēšanas laikā tā arī nespēja sasniegt 1913.gada rūpniecības attīstības līmeni, tad PSRS bija pārsniedzis 1913.gada rūpniecības apjomus 7,7 reizes, bet darba ražīgums bija audzis 40 reizes.

Investīcijas Latvijā un tās attīstība sākās gandrīz uzreiz. Kopējais investīciju apjoms to laiku cenās bija 312 miljoni rubļu. Rūpnīcas sāka augt kā sēnes pēc lietus.

Rūpniecības attīstībā ieguldītās investīcijas noveda pie vidējā rūpniecības apjomu pieauguma laika posmā no 1945. līdz 1950.gadam vidēji par 45% gadā. 1950.gadā rūpniecības apjoms pārsniedza 1940.gada līmeni 3 reizes, bet 1913.gada līmeni 3,5 reizes. Un tas tika sasniegts tikai 5 gadu laikā!

Sociālistiskās Latvijas Republikas pirmo 20 gadu laikā tika uzbūvētas lielas rūpnīcas – “Autoelektropribor” («Автоэлектроприбор»), “Hidrometpribor” («Гидрометприбор»), Rīgas dīzeļbūves rūpnīca (pašreiz “Rīgas dīzelis”), Rīgas elektrolampu rūpnīca (Рижский электроламповый завод), mikroautobusu rūpnīca RAF, “Kompresors”, Valmieras stikla šķiedru rūpnīca, Rēzeknes un Daugavpils elektroinstrumentu rūpnīcas, lauksaimniecības tehnikas rūpnīcas “Rigaseļmaš” («Ригасельмаш»), “Jelgavseļmaš” («Елгавсельмаш»), Liepajseļmaš” («Лиепайсельмаш»), Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīca, Bolderājas silikāta ķieģeļu rūpnīca (Болдерайский завод силикатного кирпича), elektrotehnikas rūpnīcu “Alfa”, Daugavpils pievadķēžu un ķīmiskās šķiedras rūpnīcu (даугавпилсские заводы химволокна — автомобильных приводных цепей), Olaines ķīmiskais kombināts, Ogres trikotāžas kombināts un daudzi citi.

Lai šo Latvijai milzīgo rūpniecības apjoma pieaugumu nodrošinātu ar enerģiju, tika uzbūvētas Rīgas un Pļaviņu hidroelektrostacijas, divas termoelektrostacijas Rīgā, paplašināta Ķeguma HES. 1960.gados tika uzbūvēti uzņēmumi, kuri šodien ir viens no otrās kapitālistiskās Latvijas Republikas ekonomikas pamatiem – naftas vads Polocka – Ventspils un Ventspils naftas bāze (pašreizējā “Ventspils nafta”). Lai nodrošinātu lauksaimniecības attīstību, tika uzbūvētas un pilnībā nokomplektētas ar jaunāko tehniku 93 mašīnu un traktoru stacijas (MTS).

Investīciju apjoms un rūpniecības attīstības tempi Latvijā 1940. – 1960.gadā bija divas reizes lielāki kā vidējie PSRS rādītāji. 1955.gadā jau bija sasniegts vidējais Padomju rūpniecības apjoms. Rūpniecība deva 66% no visas Latvijas produkcijas, bet kopā ar transportu, sakariem un būvniecību tas bija 75,2%.

Salīdzinājumā ar pirmskara pirmo kapitālistisko Latviju, tā bija kvalitatīvi pavisam cita rūpniecība, kurā darba ražīgums bija 65 reizes (!) lielāks kā 1940.gadā. No agrāras valsts Latvija kļuva par industriālu valsti. Pirmo 20 gadu sociālistiskās Latvijas Republikas laikā (no 1945. līdz 1965.gadam) rūpniecības apjoms, salīdzinājumā ar 1940.gadu, bija pieaudzis 17,4 reizes.

Un kādi ir otrās kapitālistiskās Latvijas Republikas un Eiropas Savienības Latvijas Republikas rādītāji un “sasniegumi”?! Viena pati demogrāfiskā katastrofa un iedzīvotāju bēgšana no valsts šai ziņā runā pati par sevi. Vēl papildus sociālistiskās Latvijas Republikas statistikas dati: “Latvijas PSR. Skaitļi un fakti (1979)” http://uploadingit.com/file/izfm0seuo4h3zpji/LPSR_skaitli_fakti.zip

https://infoagentura.wordpress.com/2015/06/15/pirmas-kapitalistiskas-latvijas-un-socialistiskas-latvijas-ekonomisko-raditaju-salidzinajums/

Redakcija.

Skaidri saprotam, ka šis raksts noteikti trāpīs ventilatorā, jo ierindas latvietim šāds materiāls ir kā zombijam solārijs. Negribam atpakaļ PSRS, bet pastāvam uz to ,ka modernai sabiedrībai ir jābūt sociāli orientētai, lai nākotnē nepiepildītos visi bēdīgākie Orvela scenāriji. Mēs pat neaģitējam par obligātu cukura ražošanu, bet ir pēdējais laiks domāt par pašpietiekamu valsti ar savu ražošanu, laiks negaida un visas krīzes un kolīzijas ir priekšā. Un tās nevarēs atrisināt ar reliktas bruņutehnikas iepirkšanu, ko bīda pagātnē iestrēguši, ambiciozi onkas..

Esošā pasaules kārtība ir sevi izsmēlusi, steidzīgi jāmeklē alternatīvi risinājumi, kamēr jaunas krīzes vilnis nav visu noslaucijis.. To saprot pat eži, bet diemžēl ignorē runas vīri, kuriem spēks rokās.

You have no rights to post comments