J.Kučinskis

Mazliet politekonomijas.

Varbūt beidzot jātiek skaidrībā par jautājumu – kas ir ekonomikas depresija? Ja to pārtulko saprotamā valodā, tad depresija ir mērķtiecīgi izraisīts naudas trūkums tautsaimniecībā. Tātad valstī ir neizmantoti resursi un ražošanas jaudas, ir cilvēki bez darba un ir arī pieprasījums pēc precēm, pakalpojumiem un infrastruktūras, bet nav naudas, kas sistēmai ļautu darboties.

Jau minētās augļotāju bankas ir izveidojušas parādu piramīdu, t.i., radījušas milzīgu parādnieku armiju. Ne tikai Latvijas, bet visas Rietumu pasaules mērogā. Un tagad t.s. kreditēšana (faktiski parādu vairošana) ir apstājusies, proti, parādu piramīda ir sabrukusi. Bet palikuši ir parādnieki – gan indivīdi, gan iestādes, gan veselas valstis, kuras uzņēmušās savu pilsoņu parādus. Tās summas, kas parādniekiem jāatdod bankām, vairs nevar tikt izmantotas preču un pakalpojumu iepirkšanai. Tā kā arī pati valsts ir parādā, tad tiek likvidētas darbavietas un celti nodokļi, un arī nodokļos maksājamās summas iedzīvotāji nevar tieši izmantot preču un pakalpojumu pirkšanai. Tāpat pamatīgi ierobežoti ir arī bezdarbnieku līdzekļi. Līdz ar to viss ir apstājies.

Kā šādu sastingumu pārvarēt? Pavisam vienkārši – valstij jāemitē papildus nauda un jāatbrīvojas no augļotājiem! Nobela prēmijas laureāts Miltons Frīdmens pat ieteica konkrētu jaunas naudas izplatīšanas mehānismu: no helikoptera apdzīvotajās vietās izkaisīt svaigi drukātas banknotes. Pilsoņi šo naudu pacels un sāks iepirkties. Līdz ar to atkal varēs strādāt pakalpojumu sniedzēji un ražotāji, jo būs atjaunots pieprasījums pēc viņu precēm un pakalpojumiem. Nu viņiem atkal ienāks nauda, ko viņi savukārt varēs izmantot savām vajadzībām utt. Protams, vienlaikus ražotāji un darbaspēks jāatbrīvo no pārlieku lielas nodokļu nastas un vajadzības gadījumā jāsamazina nacionālās valūtas kurss. Tieši tā Rietumu valstis 1930. gados pārvarēja Lielo depresiju. Tikai tad šo mehānismu britu ekonomista Džona Meinarda Keinsija vārdā dēvēja par keinsiānismu.

Lai sabiedrību atbrīvotu no nesamaksājamu parādu nastas, pazīstama vēl senāka tradīcija, kuru sauc par Jubileju. Arī senos laikos tautas reizēm nonāca augļotāju verdzībā. Tāpēc, tiklīdz pie varas nāca jauns karalis, kurš vēlējās savu valsti attīstīt, viņš izsludināja vispārēju parādu atlaišanu (piedošanu) un visu ieķīlāto īpašumu atdošanu to īpašniekiem. Šādu parādu vispārēju atlaišanu tad arī sauc par Jubileju. Tā kā arī mūsdienās augļotāju radītie parādi nav samaksājami pat ar visiem pasaules resursiem, šis būtu piemērots brīdis seno tradīciju atjaunot. Tieši Latvija varētu starptautiskā arēnā nākt ar iniciatīvu norakstīt visus parādus, protams, to darot arī savā valstī. Jo, vēlreiz atkārtoju, – neoliberālās bankas Latvijā nav ievedušas ne santīma savas naudas. Parādu piramīdu tās uzbūvēja, manipulējot ar mūsu pašu naudu, proti, jauniem kredīta ņēmējiem izsniedzot to naudu un augļu procentus, kurus tās bija piedzinušas no iepriekšējiem kredīta ņēmējiem.

Taču jāatzīst, ka Keinsija risinājums Latvijas apstākļos dos minimālu efektu. Jo mūsu veikalos ir ārkārtīgi maz Latvijas preču. Pieaugot tirdzniecībai, mēs stimulēsim galvenokārt ārvalstu ražotājus, nevis savējos. Latvijas īpatnība ir tā, ka mums ir ārkārtīgi vāja ražošana, veca un nolietota infrastruktūra, liela energoatkarība, milzīgs starpnieku, ierēdņu un spekulantu slānis, kā arī – nepastāv vērā ņemama vietējo ražotāju aizsardzība. Tāpēc mums piemērotāki būs vācu tautsaimnieka Fridriha Lista un mūsu pašu tautsaimnieka Kārļa Baloža ieteiktie tautsaimniecības principi.

Protams, valstij pietiekamā daudzumā jāemitē sava nacionālā valūta, turklāt tā nav jāpiesaista ārvalstu valūtu rezervēm, bet gan augošam valsts tautsaimniecības potenciālam – visiem mūsu resursiem. Šī nauda kā bezprocentu kredīti vai tiešās investīcijas jāiegulda nacionālās ražošanas attīstībā un svarīgos infrastruktūras projektos. Piemēram, jābūvē moderni ceļi, tilti, ostas, dambji, dzelzceļi, jāveic mājokļu siltināšana un citi enerģijas taupīšanas pasākumi, jābūvē elektrostacijas (lai mazinātu atkarību no importa), jābūvē koksnes, zemes minerālu un citu derīgu resursu pārstrādes rūpnīcas. Piemēram, Latvija var sevi pilnībā apgādāt ar celtniecības materiāliem. Tāpat atjaunojama kādreiz tik spēcīgā vieglā rūpniecība un mašīnbūve.

Jāapsver arī linu, rapšu, ādas un citu kultūru pārstrāde gan vietējām vajadzībām, gan eksportam. Tā kā Latvija ir neliela valsts un nav lietderīgi visu ražot pašiem, tad jāizvēlas un valstiski jāatbalsta tās nozares, kuru produkcijai būs noiets ārvalstīs, lai ar tādējādi gūto valūtu ārvalstīs iepirktu to, ko paši neražojam. Princips ir skaidrs: lai kaut ko iepirktu, vispirms jāsaražo produkti, kurus ārvalstīs gatavi pirkt no mums. Ārējās tirdzniecības bilancei jābūt ja ne pozitīvai, tad vismaz līdzsvarotai. Iespējami arī ilgtermiņa piegāžu (bartera) līgumi ar citām valstīm, piemēram, Latvija apņemas ik gadu pēc noteikta grafika un noteiktos daudzumos piegādāt kādai valstij piena un gaļas produktus, pretī saņemot noteiktu daudzumu dīzeļdegvielas un dabas gāzes.

Lista un Baloža principi nodrošinās multiplicējošu augšanas efektu. Minēto projektu īstenošana radīs daudz jaunu darbavietu un daudz pasūtījumu visās tautsaimniecības nozarēs. Piemēram, ceļot kādu lielu objektu, pasūtījumus saņems daudzu nozaru pārstāvji: ceļu būvētāji, zemes melioratori, elektriķi, arhitekti, santehniķi, celtniecības materiālu ražotāji, transporta un tehnikas apkalpotāji u.c. Tāpat objekta tuvumā būs nepieciešami veikali, skola, bērnudārzs, ambulance, izklaides un sporta kompleksi utt. Tas viss savukārt radīs vēl daudz jaunu darbavietu, un visi nodarbinātie saņems algas, par kurām savukārt apmierinās savas dzīves vajadzības, tādējādi dodot darbu vēl citiem ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem. Tādā veidā 3 līdz 5 gadu laikā mēs Latviju vairs nepazīsim – tā būs pavisam cita valsts! Latvijā ne tikai atgriezīsies pašlaik izbraukušie darba meklētāji, bet būs nepieciešams uzaicināt pat viesstrādniekus.

Protams, lai šādu vērienīgu attīstību īstenotu, jāveic drosmīga nodokļu reforma. Proti, jāatslogo no nodokļu nastas reālā darba veicēji (strādnieki un uzņēmēji), bet ar nodokļiem jāapliek īpašumi (sevišķi zeme) un spekulācijas. Līdz ar to tie, kuri sagrābušies īpašumus (tai skaitā bankas), būs spiesti maksāt lielus nodokļus (trūcīgo sabiedrības daļu var atbrīvot no nodokļa par vienīgo mājokli). Tātad viņi būs spiesti vai nu īpašumus lēti pārdot vai arī organizēt uz tiem reālu ražošanu, un Latvija no banku un spekulantu paradīzes pārtaps par ražotāju paradīzi.

Nepieciešama decentralizācija
Tomēr nebūtu pareizi orientēties tikai uz lieliem uzņēmumiem un lieliem infrastruktūras projektiem. Gan pirmskara Latvijā, gan, piemēram, mūsdienu Vācijā, lielākais devums tautsaimniecībai nāk no maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas vienmērīgi attīstās katrā pašvaldībā un novadā. Bija jau arī mūsdienu Latvijā tāda ideja – attīstīt mazo un vidējo uzņēmējdarbību, taču šī labā ideja palika tikai kā tukšs lozungs un priekšvēlēšanu kampaņu sauklis.

Jo realitātē Latvijas valdības, vienpusēji piekāpjoties savu starptautisko partneru spiedienam, pavēra ceļu neierobežotam importam, lielveikalu ķēdēm, lielām ārvalstu bankām, ārvalstu benzīna tankiem utt., un vienlaikus liedza atbalstu vai pat lika šķēršļus vietējai uzņēmējdarbībai. Vairākas nacionālās nozares tika vienkārši likvidētas ar administratīviem pasākumiem, piemēram, cukura rūpniecība un zvejniecība. Labākajā gadījumā tika veicināts Latvijas resursu un izejvielu, piemēram, nepārstrādātas koksnes, eksports. Tātad tika ieviests tipisks kolonijas režīms, kurā siltumnīcas apstākļi radīti ārvalstu interesēm. Iznākumā Latvijas lauki, mazās un vidējās pašvaldības palika bez attīstības un strauji izmirst. Vai arī aktīvākie cilvēki ir spiesti no šīm pašvaldībām aizbraukt, lai darbu meklētu citur. Sevišķi cietusi ir Latgale. Izveidots uz peļņu orientēts mehānisms, caur kuru visi Latvijas resursi un naudas līdzekļi tiek izsūknēti gan no vietējām kopienām, gan Latvijas kopumā, uz vietas atstājot tikai nabadzību, postu un parādus. Aiz katras iestādes, pat komercializētajām slimnīcām un skolām, ir kādi ārvalstu akcionāri, piemēram, zāļu firmu, lielveikalu vai banku īpašnieki, kuri pelna uz mūsu rēķina.

Tā kā vienīgais reālais cilvēka cienīgas dzīves un turības avots ir produktīvs darbs, tad mums jārūpējas par darbavietu atjaunošanu katrā pašvaldībā, pilsētiņā un pagastā. Ja kāds apgalvo, ka mazi uzņēmumi ir neefektīvi, tad viņš pauž tikai starptautisko korporāciju viedokli. Taču pēdējo gadu prakse pārliecinoši pierādījusi, ka starptautisko korporāciju intereses (maksimāla peļņa un globāla cilvēku izmantošana) nav savienojamas ar tautu un cilvēku interesēm.

Decentralizācija ir sistēma, kas katram cilvēkam nodrošina pilnvērtīgu dzīvi tajā vietā, kur viņš pastāvīgi dzīvo. Ja tas ir pagasts vai mazpilsēta, tad turpat uz vietas tiek nodrošināts gandrīz viss: darbs, skola, kultūras dzīve, garīgā dzīve, pašvaldības un valsts iestāžu pakalpojumi, veselības aprūpe, apdrošināšanās pret nelaimes gadījumiem, pasts, tirdzniecība un viss pārējais. Tikai retos gadījumos, piemēram, lai gūtu augstāku izglītību vai ieņemtu amatu valsts pārvaldē, cilvēkam var rasties nopietna nepieciešamība doties uz valsts galvaspilsētu.

Šādai dzīvei ir dziļa racionāla un arī garīga jēga. Katra kopienas locekļa darbs bagātina gan viņu pašu, gan pārējos kopienas locekļus, jo radīto vērtību mērvienība nauda apgrozās turpat kopienā, vairojot kopienas kapitālu un turību. Visi viens otru pazīst. Tam ir milzīgas priekšrocības, jo diez vai vietējais veikalnieks, dakteris, dzirnavnieks vai krājaizdevu sabiedrības vecākais uzdrīkstēsies krāpt savus kaimiņus. Ja arī uzdrīkstēsies, tad par to drīz zinās visi un atbilstoši rīkosies.

Decentralizācija nodrošina vislabāko demokrātiju, jo cilvēki uz amatu pašvaldībā vai valsts pārvaldes iestādē izvirzīs kādu no sava vidus, kuru labi pazīst kā labu saimniekotāju, saticīgu un godprātīgu kaimiņu, labu ģimenes locekli un gudru, nesavtīgu cilvēku. Tādam kaimiņam nekāda vēlēšanu kampaņa vai dārga reklāma nav nepieciešama. Decentralizācija nodrošina, ka cilvēkiem nav jābalso par kaķi maisā.

Decentralizācija nodrošina labu saimniekošanu un sadarbību. Optimāli tiek izmantoti vietējie resursi, transporta izdevumi ir minimāli. Kopiena atbilstoši savu resursu struktūrai saražo nepieciešamo priekš sevis, bet pārpalikumu tirgo ar ārpasauli – citām kopienām un ārvalstīm. Salīdzinot ar centralizētu sistēmu, transporta izdevumi samazinās vismaz divas reizes, bet faktiski – vēl vairāk. Jo viss, kas dzīvē ir nepieciešams, atrodams uz vietas.

Decentralizācija veicina ģimeņu stiprumu, jo visiem pieaugušajiem darbs ir uz vietas, un arī bērni var paļauties uz to, ka vai nu pārņems vecāku saimniecību, vai arī apgūs citu specialitāti, kuru, iespējams, varēs praktizēt uz vietas. Uz vietas vai pārnovadā varēs atrast arī savu dzīves biedru. Un atkal tas nebūs kaķis maisā, bet tuvākā vai tālākā apkārtnē pazīstams cilvēks. Protams, vienmēr būs arī tādi jaunieši, kuri izvēlēsies pārcelties uz dzīvi citā novadā, novada centrā, galvaspilsētā vai pat ārzemēs. Taču arī tad viņiem būs droša aizmugure, atbalsta un patveršanās osta dzimtajā kopienā.

Decentralizācija atrisinās arī banku problēmu. Katrs novads, pilsēta un pašvaldība dibinās savu municipālo banku, kas sadarbosies ar nacionalizēto Latvijas banku un no valsts saņems attīstībai nepieciešamos līdzekļus. Tā kā šīs bankas būs sabiedriskas, tad tām zudīs jēga dzīties pēc maksimālas peļņas. Ja arī, lai veicinātu krāšanas tikumu un atalgotu darbiniekus, šo banku aizdevumiem būs mēreni procenti, tad tie netiks kaut kādiem ārvalstu akcionāriem, bet gan tiks caur budžetu ieguldīti attīstībā vai arī caur pakalpojumiem un nodokļiem atgriezīsies apritē, lai finansētu sabiedrībai nepieciešamos projektus. Bez tam katras pašvaldības iedzīvotāji varēs dibināt savas krājaizdevumu sabiedrības un citus kooperatīvus, kas arī ir bezpeļņas organizācijas, no kurām labumu gūst pašu šo kooperatīvu biedri un vietējā sabiedrība kopumā. Atcerēsimies, ka pēc dzimtbūšanas atcelšanas XIX gadsimta beigās latviešu zemniecība savu turību atguva tieši caur krājaizdevu sabiedrībām un citiem kooperācijas veidiem. Katra pagasta centrā bija lepna krājaizdevumu sabiedrības ēka, un kopumā šī kooperācijas sistēma nesa tādu turību, ka lauku kredītkooperatīvi sāka finansēt pat lielo namu būvniecību Rīgā. Vairāk par to lasiet manā grāmatā „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē”.

Tātad runa ir par mazo lauku skolu atjaunošanu, par vietējo pienotavu, dzirnavu, elektrostaciju, mežsaimniecību, benzīna tanku, bibliotēku, ambulanču, kreditēšanas iestāžu, dažādu amatnieku darbnīcu, nelielu ražotņu, kooperatīvu, tirgotavu, tipogrāfiju, tautas namu, baznīcu, brīvprātīgo ugunsdzēsēju, kārtības sargu un citu biedrību atjaunošanu. Ļaudis vēl nav aizmirsuši Ulmaņa laikus, kad tieši ar šādu decentralizētu saimniecību Latvija pirms kara īsā laika periodā un bez ārvalstu palīdzības uzplauka par vienu no Eiropas attīstītākajām valstīm, kurai allaž bija pozitīva ārējās tirdzniecības bilance. Un Latvija nevienam nebija parādā.

Ko darīt ar ārvalstu bankām un parādiem?
Vēlreiz gribu īsi uzsvērt ārvalstu un vietējo privātbanku patiesos mērķus. Īsiem vārdiem, tā ir maksimāla peļņa un kontrole pār resursiem, kas tiek panākta, cilvēkus iemānot parādu verdzībā. Un banku mērķis ir vairot tieši nesamaksājamus parādus, jo tie paver praktiski neierobežotu varu pār cilvēku un veselu tautu dzīvēm. Amerikāņu dokumentālajā pētniecības filmā „Maxed Out” konstatēts, ka lielāko peļņas daļu bankas gūst tieši no tiem nabadzīgajiem cilvēkiem, kuriem nav cerību savas dzīves laikā parādus atmaksāt. Tieši tādus cilvēkus bankas izsūc līdz pēdējam dzīvības pilienam, lai pēc tam turpinātu izsūkt viņu bērnus.

Un Latvija nav izņēmums. Bankas apzināti tiecās pēc tā, lai maksimālu cilvēku un iestāžu skaitu ar saldiem melu vārdiem un viltīgiem līgumiem ievilinātu nesamaksājamos parādos. Nu šāds stāvoklis ir sasniegts, un bankas, kuru iespaidā darbojas arī mūsu valdība, tagad ķērušās pie nākamā paverdzināšanas posma: ieķīlāto nekustamo īpašumu un citu valsts resursu pārņemšanas, lētas pārējo īpašumu nopirkšanas, visas valsts piespiešanas uzņemties savu pilsoņu parādu saistības un – totālas kontroles pār mūsu dzīvi. Faktiski visa vara Latvijā tagad pieder šīm bankām. Tieši tās diktē valdības politiku un arvien jaunus cilvēku aplaupīšanas pasākumus. Tātad šīs bankas darbojas kā pirāti, kā izspiedēji, kā teroristi. Rietumos, kuriem ilgāk bijusi darīšana ar šiem parazītiem, jau sen tautas valodā ir iegājies apzīmējums – „finanšu terorisms” vai „laupītājbaroni”. Nesen arī latviešu valodā pārtulkota un izdota Džona Perkinsa dokumentālā grāmata „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”. Tajā sīki dokumentēta ekonomikas slepkavu darbība globālā mērogā, taču no šīs grāmatas var saprast, kā tas noticis arī ar mūsu Latviju.

Latvijas valdības šajā periodā ir rīkojušās kā „melno pulkvežu” režīmi kaut kur Dienvidamerikā, Indonēzijā vai Filipīnās. Tās ir mērķtiecīgi savu tautu iedzinušas atpalicībā un parādu verdzībā, par to no saviem ārvalstu sazvērniekiem izkaulējot personīgas privilēģijas sev.

No otras puses, Latvijā uzbūvētā parādu piramīda ir tikai daļa no globālās parādu piramīdas. Un šādā perspektīvā tās bankas, kuras tagad diktē noteikumus mums, pašas ir parādnieces citām kredītiestādēm un ir faktiski bankrotējušas. Pat lielākās ASV bankas faktiski ir bankrotējušas, tikai šis bankrota stāvoklis vēl nav juridiski noformēts! Dažādiem ceļiem tajās jau iepludināti vismaz 13 triljoni dolāru amerikāņu nodokļu maksātāju naudas, bet tas tikai piliens jūrā, jo kopīgie parādi, kā jau norādīju, nav samaksājami pat ar visiem zemeslodes resursiem. Ja Latvijas teritorijā esošajām bankām piemērotu uzņēmējdarbībai saistošos noteikumus un veiktu revīziju, tad atklātos, ka šīs bankas ir bankrotējušas un maksātnespējīgas. Amerikā tādas bankas dēvē par zombijbankām. Negaidīta atklāsme nākusi arī no mūsu deputāta eiroparlamentā, ekonomista Roberta Zīles, proti, ka ar saviem upuriem un postu, kas domāti it kā krīzes pārvarēšanai, mēs faktiski glābjam visas Eiropas banku sistēmu. Zīle gan nepateica, ka šie upuri ir veltīgi, jo šī finanšu piramīda vairs nav glābjama un tā nav jāglābj. Vienīgais, kas vēl ir glābjams, esam mēs paši, mūsu reālā tautsaimniecība un valsts neatkarība.

Uz šāda pamata vien suverenai valstij ir tiesības un pat pienākums bankrotējušās bankas pakļaut bankrota reorganizācijai (atgūstot noguldītāju līdzekļus), nacionalizācijai vai pat darbības licences atņemšanai. Lietas būtība ir tāda, ka, lai gan Latvijā darbojas ārzemniekiem piederošas bankas, tomēr tā ir Latvijas banku sistēma, un Latvijas valstij ir suverenas tiesības savu banku sistēmu iekārtot un arī pārkārtot (reformēt vai reorganizēt) atbilstoši valsts iedzīvotāju interesēm un mūsu tautsaimniecības vajadzībām. Protams, šāda revīzija jāveic Latvijas ierēdņiem (nevis melīgiem starptautiskiem auditoriem, kuri, kā rāda pieredze, darbojas banku interesēs un nekad nav atklājuši patiesību) un pēc Latvijā izstrādātiem kritērijiem. Un šie kritēriji jāizstrādā tautsaimniekiem, nevis pašiem baņķieriem. Bet tas vēl nav viss.

Vēl arvien modē ir ik pēc laika (parasti pirms vēlēšanām) dibināt valsts līmeņa komisijas, kas piestādītu rēķinu Krievijai par okupācijas laikā Baltijas valstīm nodarītajiem zaudējumiem. Manuprāt, tas ir nekorekti, jo Krievija tomēr pēc PSRS sabrukuma uzņēmās maksāt visu PSRS ārējo parādu, tai skaitā šā parāda Baltijas valstu daļu, tādējādi mūs palaižot brīvībā bez parādiem. Tas, ka mēs vēlāk paši ielīdām citos parādos, tomēr nav Krievijas vaina. Taču līdzīgu rēķinu mēs varētu piestādīt ārvalstu bankām (un arī Eiropas Savienībai) par Latvijai nodarītajiem zaudējumiem finanšu okupācijas laikā. Tātad par zaudējumiem, kuri mums radās no banku uzpūstā nekustamo īpašumu tirgus, no mērķtiecīgi radītās inflācijas, no kredītņēmēju apzinātas krāpšanas, no parādu piramīdas veidošanas (manipulācijām ar mūsu pašu naudu), par spekulācijās paspēlētajiem mūsu pensiju fondiem un citiem noguldījumiem, par izraisīto krīzi, par radīto bezdarbu, par piespiedu emigrāciju un citiem zaudējumiem, ko vienā vārdā varētu nosaukt par mērķtiecīgu genocīdu. Kopumā tā būtu ļoti liela summa.

Protams, piedzīt šos zaudējumus mums neizdosies, un paši daļēji esam par tiem vainojami, tomēr tas būs labs pamats sarunām, kurās bankas aicināsim uzņemties savu atbildības daļu par radīto postu. Un kompromiss varētu būt tāds, ka zviedru un citām ārvalstu bankām tiktu piedāvāts ar godu brīvprātīgi izvākties no Latvijas, par pūlēm paturot iepriekšējos gados gūto milzīgo peļņu, kā arī saņemot tos līdzekļus, kurus šīs bankas gūs, pārdodot izsolē savas ēkas un iekārtas, piemēram, bankomātus un datorsistēmas. Zviedru banku izvākšanos varētu veicināt arī paši iedzīvotāji, masveidīgi likvidējot savus kontus (noguldījumus, algas kontus, pensiju fondus, kredītkartes, internetbankas kontus u.c.) ārvalstu bankās un to vietā atverot kontus kādā Latvijas bankā, piemēram, Hipotēku un zemes bankā. Šādā veidā mēs no ārvalstu bankām atbrīvotos pat bez oficiālas valsts iejaukšanās. Ja atsakāmies no mums piedāvāto lomu spēlēšanas, tad jāatzīst, ka īstā vara Latvijas teritorijā tomēr pieder mums pašiem – Latvijas tautai.

Kad žurnālisti Latvijas politiķiem vaicāja, kāpēc bija jāglābj Parex banka, viņi atbildēja apmēram tā: tāpēc, ka tā bija sistēmu veidojoša banka un tajā bija ieguldīti valsts līdzekļi. Un politiķi nemeloja, tikai nepateica visu. Vienkārši žurnālistiem bija jājautā tālāk: kāpēc mums jāglābj šāda parazitējoša sistēma un vai valsts un pašvaldību līdzekļu ieguldīšana spekulējošā privātbankā neliecina par visaugstāko korupciju un apzinātu kaitniecību valsts interesēm? Tad varbūt mēs nonāktu pie skaidrības, ka tāda sistēma, kas mūs pakļauj parādu verdzībai un mūsu naudu paspēlē globālajā kazino, mums nemaz nav vajadzīga, un tādas bankas nav jāglābj. Jāglābj tikai godīgu noguldītāju, valdības, pašvaldību un pensiju fondu nauda. Bet politiķi, kas valsts naudu iegulda kazino tipa bankās, ir jāsoda. Lai citi baidītos un tā vairs nedarītu. Mēs nevaram saviem politiķiem aizliegt piedalīties azartspēlēs ar savu personīgo naudu, taču kategoriski būtu aizliedzamas un bargi sodāmas azartspēles ar valsts naudu.

Cita procedūra piemērojama attiecībās ar tādām starptautiskām institūcijām kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka un līdzīgām iestādēm, kurām Latvija arī diemžēl palikusi parādā. Pirmkārt, tūlīt jāpārtrauc jaunu kredītu ņemšana. Jo tie nav domāti mūsu tautsaimniecības attīstīšanai, bet tikai parādu kārtošanai ar tām pašām zviedru un Parex līdzīgām bankām vai to ārvalstu kreditoriem. Bez tam tie nav parasti aizdevumi, bet gan tādi, kas nāk kopā ar graujošu noteikumu paketi. Tieši šie noteikumi ir vērsti uz Latvijas reālās tautsaimniecības pilnīgu sagraušanu, mūsu resursu un īpašumu zaudēšanu un pilnīgu nonākšanu ārējo parādu atkarībā. Kā uzsvēris arī nesen Latvijā pabijušais ASV ekonomists un „The Center for Economic and Policy Research” vadītājs Marks Veisbrots, SVF noteikumi ir sagrāvuši desmitiem agrāk plaukstošu valstu. Arī citi autori, piemēram, Džons Perkinss, SVF un PB vērtē kā masu iznīcināšanas ieročus.

Latvijai viņi iesaka sekot Argentīnas paraugam – atteikties no šo parādu maksāšanas. Taču Latvija varētu būt diplomātiskāka. Sarunās ar SVF Latvijas delegācijas nostāja varētu būt apmēram šāda: ja vēlaties vispār kaut ko saņemt, tad parādu piedzīšanu no Latvijas atlieciet līdz laikam, kad mēs būsim atkopuši savu ekonomiku. Jo parādu maksāšana šajā periodā faktiski nozīmē genocīdu pret tautu, un to mēs nedarīsim, jo genocīds ir amorāls un starptautiski tiesājams noziegums.

Tātad es personīgi uzskatu, ka Latvijai nav vajadzīgas ne ārvalstu bankas, ne vispār privātas, uz peļņu orientētas komercbankas. Ja jau valsts uzņēmusies atbildību par garuma, tilpuma, svara, temperatūras, spiediena un citu mērvienību standartu nodrošināšanu, tad vēl jo vairāk valstij jāuzņemas pilna atbildība par godīga darba mērvienību, kas mūsu gadījumā ir nacionālā valūta lats. Nevienam citam nav personīgi jāpelna, manipulējot ar mūsu darba mērvienību. Katra augļošana ir amorāla, grēcīga un noziedzīga. Veselīgu savas naudas apriti spējam nodrošināt mēs paši ar savām valsts, pašvaldību, attīstības, nozaru bankām, krājkasēm un citām bankām, kā arī pašu cilvēku organizētiem kredītkooperatīviem un vietējās naudas sistēmām. To jau pierādījuši mūsu senči, jo pirms kara Latvija tīri labi iztika bez ārvalstu bankām. Jā, bija arī pirms kara vairāki nejauki finanšu skandāli un afēras, taču tās bija saistītas tikai ar privātām peļņas institūcijām, kā arī vairākiem kredītkooperatīviem, kuri, pretēji kooperācijas garam un principiem, bija politizējušies, t.i., nonākuši partiju atkarībā un iesaistījušies no tā izrietošajos ķīviņos, šķeltniecībā un intrigās. Tāpēc arī tagad šīm parazītbankām laipni jāparāda durvis, īpaši netielējoties, jo darīšana taču ir ar zagļiem, parazītiem un teroristiem, kas ļaunprātīgi izmantojuši mūsu viesmīlību un sabiedrības neinformētību par šo parazītu patiesajiem nolūkiem.

Kā mēs varam pamatot savus argumentus?

Pirmkārt, jau ar to, ka vispār nav noticis godprātīgs darījums. Kredīta ņēmēji tika pievilināti ar melīgu reklāmu, taču tie netika informēti par iespējamām saistību uzņemšanās sekām. Kādas sekas var būt kredītam, kas ņemts ārvalstu valūtā (turklāt pārkāpjot likumu „Par Latvijas Banku”), kādas sekas var būt kredītam ar mainīgu procentu likmi, kādas sekas ir kredītam, kas ņemts uzpūstas tirgus konjunktūras apstākļos utt. No vienas puses darbojās profesionāli banku stratēģi un juristi, kas jau pieredzējuši vairākas banku krīzes, tai skaitā Zviedrijā un Somijā, un līdzīgus gadījumus studējuši augstskolās un speciālajā literatūrā), bet no otras puses – maldināti un neinformēti cilvēki, kuriem liegta pat savas valsts aizsardzība. Otrkārt, Latvijā, paklausot starptautiskiem konsultantiem un ieinteresētiem baņķieriem, ir pieļauti dubultstandarti likumdošanā, kas vienai pusei (baņķieriem) piešķir privilēģijas un neuzliek nekādu atbildību, bet otrai pusei piemērotas diskriminējošas likumu normas un atbildība par citu blēdībām. Treškārt, visa banku joma Latvijā darbojas dziļā slepenībā, līdz ar to pārējai sabiedrībai liedzot pilnu informāciju, pēc kuras tā varētu pieņemt informētus lēmumus. Ir pieņemts likums par komercnoslēpumu, kas sargā legalizētu zagļu intereses. Arī turpmākā notikumu attīstība, kas iespaido katru Latvijas iedzīvotāju, ir notikusi dziļā slepenībā. Piemēram, slepenībā Latvijas iedzīvotājiem tika uzspiesta Parex bankas glābšana uz nodokļu maksātāju rēķina. Slepenībā notika sarunas ar SVF un slepenībā tika slēgts darījums ar SVF. Slepenībā ne tikai no parastiem Latvijas iedzīvotājiem, bet pat no Saeimas deputātiem, kuri nobalsoja par pilnvarojumu valdībai visu Latvijas iedzīvotāju vārdā parakstīt saistības ar SVF. Tās visas ir spilgtas krāpnieciskas darbības pazīmes, tāpēc mums tās nav saistošas. Tiesāt var tos, kas šos diskriminējošos apstākļus radīja un iesaistījās slepenā konspirācijā, bet ne šīs konspirācijas upurus.

Protams, arī komercnoslēpuma likums Latvijā ir jāatceļ uz visiem laikiem, jo godīgiem uzņēmējiem nav nekas slēpjams, bet negodīgi uzņēmēji mums vienkārši nav vajadzīgi.

Citi iespējamie risinājumi
Tomēr pieļauju, ka citi Latvijas cilvēki varētu vienoties arī par citiem risinājumiem, kas arī šo problēmu mīkstinātu vai kaut cik līdzsvarotu.

Latvijā sevi pieteikusi Kredītņēmēju apvienība. Tūlīt norādīšu, ka šī apvienība ne mazākā mērā neiebilst pret pašu parazitāro augļošanas sistēmu, vienīgi vēlas nedaudz mīkstināt banku izrēķināšanos ar saviem parādos iedzītajiem upuriem. Apvienība ir vākusi parakstus īpaša krīzes likuma pieņemšanai, taču šāds pieticīgs mērķis ir krietni novēlots, un nav spējis apvienot un mobilizēt pietiekamu kredīta ņēmēju skaitu. Turklāt apvienība pieprasa prāvu dalības maksu, kuru izmanto tikai sava „speciālistu” aparāta un mājas lapas uzturēšanai. Cik man zināms, tā neveic nekādus izglītošanas pasākumus, neveido struktūras, nevēlas redzēt plašāku situācijas kopainu, nedz domāt par kompleksiem risinājumiem. Mājas lapā izvietotajos attēlos šie „speciālisti” izskatās pēc tipiskiem, bezkaislīgiem baņķieriem. Tikpat labi šo apvienību varēja izveidot paši baņķieri, laikus rūpējoties par šķietamas piekāpšanās pozīciju, kas būtībā kredītņēmēju problēmas neatrisinās.

Rietumu pasaulē ir pieņemta prakse, kas liedz pieņemt likumus ar atpakaļejošu darbību. Tātad par kredītu ņēmēju aizsardzību un kredītu devēju atbildību vajadzēja parūpēties jau pirms zviedru banku ielaišanas. Tad varbūt nekāda parādu piramīda nebūtu uzpūsta. Vēl ticamāk, ka zviedru bankas vispār nebūtu šeit nākušas, jo tādi likumi novērstu tik plašas parazitēšanas iespējas. Protams, šos likumus varam izstrādāt arī tagad. Labāk vēlāk nekā nekad. Taču jārēķinās, ka tie sargās tikai nākamos kredīta ņēmējus un pārējos banku klientus, nevis tos, kas jau ir iekrituši parādu slazdā vai banku dēļ zaudējuši savus iekrājumus.

Tomēr arī šajā gadījumā var atrast tiesiskus risinājumus. Jau minēju iespēju veikt banku revīziju, un bankrotējušās bankas pakļaut bankrota reorganizācijai, tās nacionalizēt vai atņemt darbības licenci. Šim nolūkam ir steidzami jāizstrādā nepieciešamie likumi. Tikai nevajag iekrist uz Rietumu sabiedrībai raksturīgā „grābekļa”, kad ar banku darbību saistītos likumus uztic izstrādāt pašiem baņķieriem (āži par dārzniekiem), kā tas līdz šim bijis arī Latvijā.

Var pieņemt likumus par bankās ieķīlātajiem īpašumiem un personīgas maksātnespējas pasludināšanu. Var ar likumu noteikt ģimenes vai indivīda ienākumu minimumu (pēc nodokļu, komunālo maksājumu un kredīta maksājumu atvilkšanas), zem kura ģimene vai indivīds ir tiesīgs pasludināt savu maksātnespēju un atteikties turpināt maksājumus bankai. Bankai šai gadījumā būs tiesības ieķīlāto īpašumu formāli pārrakstīt savā īpašumā, taču būs aizliegts izlikt dzīvokļa iemītniekus un uzliks bankai pienākumu mēneša laikā šo īpašumu par latiem pārdot izsolē, turklāt pirmpirkuma tiesības piešķirot dzīvokļa pastāvīgajiem iemītniekiem. Vienlaikus valstij piederošajai Latvijas Hipotēku un zemes bankai jāpiešķir valsts emitēti līdzekļi latos, kurus tā kā bezprocenta aizdevumu izsniegs bankās ieķīlāto dzīvokļu un māju iemītniekiem, lai viņi par šo naudu varētu savus dzīvokļus izsolē atpirkt. Pēc kāda laika, kad Latvijas ekonomika būs atdzīvojusies, varēs pieņemt lēmumu šos bezprocentu kredītus vienkārši norakstīt.

Tā vai citādi, bet šādā ceļā ārvalstu bankas vairs nevarēs pārņemt mūsu īpašumus, un tie būs jāpārdod par tirgus cenu to iedzīvotājiem. Tā kā ieķīlāto mājokļu ir daudz, tirgus cena būs visai zema un katrā gadījumā tā būs daudz mazāka par iepriekš mākslīgi uzpūsto cenu. Kredīta ņēmēju parādi šajā gadījumā tiks pārvērsti jau par mūsu valsts iekšējiem parādiem (tātad problēma risināma valsts politikas ietvaros, starp savējiem), kuri turklāt būs jāmaksā tajā valūtā, kādā cilvēki pelna savu algu, t.i., latos. Parādu norakstīšanas precedents ir atrodams Latvijas vēsturē. Tieši tā Latvijas valsts rīkojās 1930. gados, kad tika pārvarēta „Lielā depresija”. Valstij tas neizmaksāja vairāk par tipogrāfijas izdevumiem latu drukāšanai un dažu ierēdņu darbu. Tā kā depresija nozīmē naudas trūkumu, tad šādiem nolūkiem emitēta valsts nauda inflāciju nerada.

Suverenai valstij, kāda arvien skaitās Latvija, ir tiesības vispār ar likumu pasludināt parādu maksāšanas un ieķīlāto īpašumu atņemšanas moratoriju uz nenoteiktu laiku, kamēr tiks atrasts visām pusēm pieņemams risinājums. Parādu maksāšanu apjomā, par kuru vienotos puses, varētu atlikt līdz krīzes pārvarēšanai. Mēs gan zinām, ka bankām interesē ne jau parādu nokārtošana, bet mūsu īpašumu lēta pārņemšana, taču tās ir viņu problēmas. Valdība vispār var izsludināt banku brīvdienas (pēc ASV prezidenta F.D. Rūzvelta parauga) un banku kontu iesaldēšanu līdz cita risinājuma atrašanai. Tās visas ir suverenas valsts tiesības, kuru dēļ stāvējām uz barikādēm un kuru dēļ varam uzcelt jaunas barikādes.

Vēl efektīvāks paņēmiens, kuru var kombinēt ar iepriekš aprakstīto, ir radikāla nodokļu sistēmas reforma.

Tātad pašlaik ārvalstu bankas ir noskaņojušās pārņemt ieķīlātos īpašumus un ar trīskāršu jaudu sākt slaukt gan Latvijas valsti, gan savus parādniekus (līdz mūža galam), gan pārņemto īpašumu īrniekus. Tā būtu Latvijas katastrofa ar grūti līdz galam paredzamām, bet jau sāpīgi jūtamām traģiskām sekām. Taču valsts tāpēc jau ir valsts, ka tai ir tiesības savā teritorijā visu iekārtot un pārkārtot atbilstoši valsts un tās iedzīvotāju interesēm. Tāpēc jau mēs pirms 19 gadiem cīnījāmies par neatkarību un stāvējām sardzē uz barikādēm, lai paši būtu saimnieki un galvenie noteicēji savā dzimtajā zemē!

Jā, ārvalstu bankas ir viltīgas un nežēlīgas, taču, mums par laimi, tām jādarbojas Latvijas jurisdikcijā, jāievēro valsts likumi un noteikumi. Tāpat kā pirms kādiem gadiem 15 Latvijā tika pieņemti ārvalstu spekulantiem labvēlīgi likumi, tāpat tagad mēs varam panākt Latvijas iedzīvotājiem un mūsu reālajai tautsaimniecībai (t.i., godīga darba darītājiem) labvēlīgu noteikumu pieņemšanu. Jo esam visai sāpīgā veidā pārliecinājušies, ka ārvalstu spekulantu intereses nav savienojamas ar mūsu ražotāju un pārējo iedzīvotāju interesēm. Kas labs viņiem, tas slikts mums, un otrādi. Tāpēc mums atliek izvēlēties to, kas labs pašiem. Ja arī vēlamies būt filantropi, tad palīdzēsim nabadzībā nonākušajiem, nevis baņķieriem un augļotājiem, jo pēdējie savu jau ir saņēmuši. Un katra labdarība sākas ar savu māju. Jo tikai tas, kas nodrošinājis sevi, spēj palīdzēt arī citiem.

Pašlaik Latvijā ar nepanesamu nodokļu nastu ir apgrūtināts produktīvais darbs un patēriņš, bet gandrīz nekādus nodokļus nemaksā īpašumu turētāji, banku un apdrošināšanas bizness, ārzonās reģistrētie uzņēmumi un pārējie spekulanti un nodokļu nemaksātāji. Tieši tāpēc Latvijā ir tās visas nebūšanas ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, aplokšņu algām, aplokšņu pateicībām, šo bezdievīgo spekulēšanu un no tās izrietošajām lielajām preču un pakalpojumu cenām. Ja bankas un spekulanti grib pārņemt īpašumus, tad – lūdzu! Taču vienlaikus šie īpašumi (pārsvarā zeme) un spekulācijas ir jāapliek ar kārtīgu nodokli! Tad nevis bankas slauks mūsu valsti, bet gan valsts slauks bankas un spekulantus! Turklāt no zemes nodokļa praktiski nav iespējams izvairīties, jo, kā savulaik izteicās E. Repše, – „zemi jau ar maisiem neizvedīs…”. Pat ja kāda Latvijas firma reģistrēta ārzonas salās, tad zeme, uz kuras tā darbojas, tomēr ir šeit. Un vai tas nebūs tikai taisnīgi?

Ja zeme un spekulācijas tiks apliktas ar kārtīgu nodokli, tad zudīs pats stimuls spekulēt ar īpašumiem, bet radīsies stimuls attīstīt ražošanu un citu sabiedrībai derīgu darbību. Ja nebūs spekulāciju, nevarēs uzpūst cenas. Ja tiks samazināts nodokļu slogs darbam, tad līdzsvarotas attīstības nodrošināšanai daudzos gadījumos vairs nebūs jāņem kredīts, jo pietiks ar produktīvā darbā gūtajiem uzkrājumiem vai kooperācijas ceļā ieguldīto kapitālu. Līdz ar to dzīve Latvijā plauks, būs nesalīdzināmi lētāka un taisnīgāka.

Kāpēc ar nodokli apliekama galvenokārt zeme, bet ne uz tās celtie objekti? Tieši tāpēc, lai neapgrūtinātu celtniecību un būvju renovāciju, lai zemes īpašnieki būtu ieinteresēti celt un ražot.

Galvenais princips, domājot par nodokļu sistēmu, ir attīstības un vispārējas labklājības veicināšana, nevis reālās ekonomikas bremzēšana un apgrūtināšana, kā tas Latvijā diemžēl bijis šos 19 gadus. Un vēl jāraugās, lai kopīgais nodokļu slogs, ar ko aplikts darbs un patēriņš, būtu krietni zemāks nekā mūsu kaimiņvalstīs. Tādā veidā patiešām piesaistāmas produktīvas investīcijas ražošanā, nevis spekulatīvais kapitāls. Un atkal padomu varam gūt no Latvijas pirmās republikas pieredzes.

Kāds teiks, ka tā jau varētu darīt, taču to nepieļaus Latvijas parakstītie starptautiskie līgumi un dalības noteikumi Eiropas Savienībā. Tam varētu daļēji piekrist, bet tikai daļēji, jo pastāv arī līgumi, kas garantē cilvēku un tautu tiesības, un arī tos Latvija ir parakstījusi. Pie tiem arī vajadzēja turēties, nevis parakstīt veselu jūru līgumu, kuri savstarpējā pretrunā un arī pretrunā ar mūsu Satversmi un tautas interesēm.

Un nekas nav mūžīgs, arī dažādi līgumi. Kādreiz mūsu virsaiši parakstīja līgumus ar vācu bruņinieku ordeņiem, kādreiz darbojās dzimtbūšanas likumi, kas latviešus padarīja par baronu kustamo īpašumu, vēlāk bija līgumi ar Krieviju, Vāciju, drošības garantijas Nāciju Līgas ietvaros utt. Protams, arī mūsdienās Eiropas komisāri nebūs iepriecināti par mūsu suverenitāti. Bet vai tikai tāpēc, lai eirokomisāri smaidītu, mums būtu jāveic kolektīva pašnāvība?

Ir vērtības, kas ir augstākas par laicīgiem līgumiem. Neviens līgums nav ne graša vērts, ja dēļ tā kaut vienam bārenim jāmirst badā. Ja līgumi traucē Dzīvības principam, ja tie nonāk pretrunā ar brīvības principu, taisnīguma principu, cilvēcības principu, tad līgumiem jāatkāpjas.

Kā šos pasākumus īstenot?
Daudz pamatotāks šķiet apgalvojums, ka mūsu valdība nekad neīstenos iepriekšējā nodaļā uzskaitītos pasākumus. Bet – „nekad nesaki nekad”. Katrai tautai ir līdzekļi, ar kuriem savu valdību iespaidot, jo tā ir mūsu valdība – tautas kalpi, kas ir vienkārši aizmirsuši, kāpēc ieņem savus amatus. Šo līdzekļu klāstu tad arī sauc par demokrātiju, t.i., tautas varu. Demokrātija nav tikai biļetenu mešana reizi četros gados, lai gan šoreiz mēs savā labā varam izmantot arī vēlēšanu tuvumu.

Latvija nav vienīgā valsts, kas nonākusi līdzīgā situācijā. Islandes parādu nasta vēl lielāka, bet tur tauta cīnās. Jau vairāk nekā gadu Islandē turpinās tautas akcijas. Tās jau panākušas salīdzinoši labvēlīga risinājuma apstiprināšanu Islandes parlamentā, taču arī šo salīdzinoši labāko risinājumu Islandes tauta noraida. Tā panākusi, ka Islandes prezidents šo risinājumu nav parakstījis, bet gan nodevis tautas nobalsošanai. Iznākums varētu būt, ka islandieši noraida jebkādu atbildību par spekulantu radītajiem parādiem. Jānis Ošlejs rakstā „Atdot vai neatdot” Islandes nostāju apraksta tā:

„Līdz ar pasaules ekonomikas krīzi Islandes bankas kļuva maksātnespējīgas. Valdība tās pārņēma, bet atteicās apmaksāt jebkuras citas saistības, izņemot depozītus. Taču arī valsts garantētie depozīti, kuru drošību Islande bija vēlreiz apsolījusi, iestājoties EEZ, kopumā sastādīja milzīgu summu – 3,8 miljardus eiro.

Islandes parlaments apstiprināja lēmumu tos atmaksāt, kad ekonomika būs sasniegusi vismaz 2008. gada līmeni, bet ne ātrāk kā 2016. gadā, un noteica, ka atmaksas ikgadējais apmērs nevar būt lielāks par 6 procenta daļām no izaugsmes virs 2008. gada IKP lieluma, maksājot ne ilgāk kā 15 gadus. Tomēr islandiešiem šķiet, ka pat šādi noteikumi ir pārāk piekāpīgi pret kreditoriem, un ceturtdaļa salas iedzīvotāju ir pieprasījusi referendumu par šo jautājumu, ko valsts prezidents nesen arī ir izsludinājis.”

Arī Grieķija ir dziļā krīzē. Mūsu avīzes par to gandrīz neinformē, bet šā raksta tapšanas brīdī gandrīz visa Grieķija streiko. Tāpēc vien, ka valdība grasījās baņķieru interesēs apgraizīt valsts budžetu un iesaldēt algas (to pašu Latvijā jau sen izdarīja Kalvīša valdība, bet mēs nereaģējām). Līdzīgas kustības pret finanšu imperiālismu aug daudzās pasaules valstīs, tai skaitā arī pašā ASV.

Vien Latvijā baņķieru inspirētās sankcijas pagaidām neizraisa nekādu vērā ņemamu tautas pretestību. Bet Latvijā, pēc jau minētās Kredītņēmēju apvienības datiem, ir ap 800 tūkstošiem kredīta ņēmēju! Un viņiem ir ģimenes, tuvinieki un draugi. Turklāt var teikt, ka no baņķieru izraisītās depresijas cieš visi, arī tie, kas nekad nekādus kredītus nav ņēmuši. Arī viņiem zūd darba vietas, samazinās algas un pabalsti, pieaug nodokļi un priekšā biedējoša nākotne. Ja šie cilvēki organizētos, tas būtu milzīgs spēks! Daudz lielāks un skaidrāk motivēts nekā savulaik Latvijas Tautas fronte. Arī pieredze mums ir vēl no LTF laikiem.

Kas nepieciešams, lai organizētos? Tātad, līdzīgi kā LTF darbības laikā, katrā apdzīvotā vietā jādibina iniciatīvas grupas, kas apzina un reģistrē kredīta ņēmējus un pārējos cietušos. Jārīko pilsētu, pagastu, rajonu un republikas mēroga konferences, sapulces un apspriedes, jāvāc ziedojumi, jāizstrādā darbības plāns. Ja katrs topošās kustības loceklis ziedos kaut divus latus, kas nav daudz, kopumā tiks savākta miljonos mērāma summa (turīgākie var atļauties arī lielāku ziedojumu). Par šo summu beidzot varēs sākt izdot no kleptokrātijas neatkarīgu avīzi divās valodās, izveidot efektīvu interneta vietni un, kas galvenais, noorganizēt darba grupas, kas izstrādās programmu Latvijas atbrīvošanai no parādu verdzības un atbilstošus likumprojektus un rezolūcijas, kuras iesniegs mūsu valsts atbilstošām instancēm. Vienlaikus sākamas sabiedriskas aktivitātes visos Latvijas novados. Pirmkārt, tā varētu būt šajā rakstā jau minētā sadarbības pārtraukšana ar ārvalstu un Parex banku – šo banku totāls boikots. Nekādus kontus, kredītkartes, norēķinu kartes, algu kontus, noguldījumus vai pensiju uzkrāšanas šajās bankās! Kustībā esošie speciālisti sagatavos atbilstošu iesniegumu paraugus. Nepieciešamos kontus pagaidām varēs atvērt Latvijas valstij piederošajā Hipotēku bankā, kas tāpat var veikt visas nepieciešamās operācijas. Otrkārt, jāpieprasa, lai arī pašvaldību iestādes, valdības aģentūras un uzņēmēji pārtrauc sadarbību ar ārvalstu bankām. Darba vietās un iestādēs jāiesniedz iesniegumi, kuros norādīti jaunie konti, uz kuriem turpmāk pārskaitāmas algas un citi maksājumi. Protams, arī komunālos maksājumus jākārto savā bankā vai tieši pakalpojumu sniedzējiem. Tas gan daudziem var radīt zināmas pagaidu neērtības, taču šī stratēģija atmaksāsies tālākā perspektīvā.

Otrkārt, ar sabiedriskām aktivitātēm jārada nepārtraukts spiediens uz valdību, lai tā jau pirms vēlēšanām kardināli mainītu valsts politiku ar parādiem saistītajos jautājumos. Ja nepieciešams, var rīkot arī beztermiņa ģenerālstreiku, taču arī bez tā ir iespējams nepārtraukts spiediens, kādu līdz šim uzturējuši tikai Brīvības komūnas (telšu pilsētiņas Brīvības ielā) dalībnieki. Latvijā taču ir aptuveni 300 tūkstošu bezdarbnieku (kopā ar tiem, kas ir bez darba, bet nav reģistrējušies vai saņēmuši oficiālu bezdarbnieka statusu)!

Tātad mēs neesam bezizejas stāvoklī un mūsu rīcībā ir visas iespējas, lai mainītu Latvijas politiku un mūsu sabiedrības nākotni. Lai pēc tam saviem bērniem nebūtu jāskaidro, kā tas nācās, ka mēs varējām, bet tomēr izvēlējāmies viņu labā neko nedarīt.

Jānis Kučinskis, 2010. gada februārī

You have no rights to post comments