Photo- Erica Simone 17. turpinājums. Jaunu miesu uzvaras gājiens
Sekojot savām dabiskajām dziņām un ar naudas svētību Rietumu sabiedrība 21.gadsimta sākumā ir sasniegusi savas pubertātes nākamo pakāpi:
pilnā sparā darbojas jaunības kults.
Jaunas miesas, seksīga rosīšanās, popsīgs spožums, skaļš troksnis. Virspusēja plivināšanās, domu trulums, nevēlēšanās mācīties, riebums strādāt. Pašapmierinātība. Kapitālisma ideologu piedāvātais jaunības kulta centrālais sauklis:
es esmu tāds/tāda, kāds/kāda esmu!
Šā saukļa fonā: lieciet mani mierā! Es nevēlos piepūlēties, es nevēlos mācīties, nevēlos strādāt, nevēlos sevi mainīt. Es nevēlos par to neko zināt! Es nevēlos ne no kā atteikties.
Viss ir pareizi. Tavā seksuālajā dzīvē nav nozīmes tam, vai tu vari izvilkt kaut kādu tur stulbu kvadrātsakni, zini tā āksta Pitagora teorēmu, vai varbūt proti pareizi rakstīt un runāt.
Es esu tāc, kāc esu.
Tā ir formula, par kuru sapņo visi globālā seksa ideologi. Jo pārlieku noslogotas smadzenes traucē veselīgam, patīkamam seksam. Tāpēc ideologi seksīgajā tautas daļā iemet kārtējās iedomas: piemēram, grūti pierādāmu vai apgāžamu apgalvojumu, ka liela daļa no pašreizējās jaunās paaudzes īpatņiem nodzīvošot līdz vismaz 100 gadu vecumam. Sak, draugi, dzīvojiet braši un truli, baudiet ilgi un dikti. Mēs esam ar jums!
Šajā vietā tev ir visas tiesības iesaukties: „Padž, autora kungs, kādi 100 gadi? Tu taču pirmīt stāstīji, ka kapitālismā visi gaida pasaules galu. Tu esi melis?” Nē, es neesmu melis, un viss ir tā, kā tu saki. Tā ir vēl viena kapitālisma pretruna. Biznesam ir izdevīgi, lai visi gaidītu pasaules galu, taču domātu, ka paši ir nemirstīgi vai nodzīvos vismaz līdz 100 gadiem.
Tas neklapē kopā?
Klapē gan, un kā vēl, un risinājums te ir pavisam vienkāršs un – atkal jāsaka – pilnīgi atbilstošs jauna cilvēka instinktiem:
Pasaules gals, protams, būs, taču tas neattieksies uz tevi...
Uz tevi neattieksies, bet drošs paliek drošs...
Nē, TEV nekas nedraud, tomēr...
Vai nav pazīstama spriedumu un nepateiktu secinājumu ķēdīte? Tu turpini baudīt kapitālistisko seksu, tomēr sagatavo rezerves variantu. Lieki teikt, ka šī nodrošināšanās un rezerves maksā attiecīgi: dubulti, trīskārši, desmitkārši...
Tomēr jaunība pati par sevi nav tik pliekana, kā to vēlētos ideologi. Ir diezgan daudz jauniešu, kas nepakļaujas vispārējai seksualizācijai. Šiem jauniešiem nepietiek ar to, ka viņi ir jauni un seksīgi, viņi grib iemācīties un darīt kaut ko vairāk. Ak, šausmas! – viņi grib kaut ko sasniegt un pavisam nopietni izturas pret principā nenopietni domāto saukli par iespējām un tiri piri traļi vaļi.
Ideologiem tas nav īsti pa prātam, jo paraugs var izrādīties lipīgs. Kas notiks, ja kapitālismā pārāk daudzas nepiederīgas personas sāks izmantot iespējas? Tas būs vāks, jo visiem nepietiks!
Tāpēc sabiedrība tiek virzīta uz jaunības kulta nākamo pakāpi – diletantisma kultu.
Seksā nav vajadzīga kompetence. Seksā svarīgākas ir sajūtas un radošums. Lai iegūtu megapopularitāti, nav jāprot spēlēt taustiņinstrumentus vai ģitāru. „Queen” un U2 laiki ir pagājuši.
Jau kādu laiciņu nevajag pat patīkamu balsi, kur nu vēl trīs akordus uz ģitāras. Par balsi parūpēsies kompjūters, un kas tie par kukaiņiem „akordi”? Vajag vienkārši būt seksīgam, pārējo atstājot menedžeru ziņā. Viņi gādās, lai tevi pamana. Vajadzīgajā brīdī izģērbs. Nostādīs vajadzīgajā pozā. Iemācīs tev seksīgākās kustības. Ja tev paveiksies, protams.
Tas vairs attiecas ne tikai uz šovbiznesu. Arvien pieprasītāki kļūst seksīgi juristi, seksīgas dakterītes, seksīgi grāmatveži, seksīgi asenizatori… Seksīgām jābūt zobu pastām, autiņiem, lidmašīnām, zārkiem…
Seksuālā sabiedrībā seksīgums ir galvenais cilvēka vai lietas vērtējums. Seksīguma skala ir pāri visam. Cilvēka prasmes citās jomās vairs nav tik svarīgas.
Es pamostos savā seksīgajā gultiņā, uzvelku savas seksīgās čībiņas, pasēžu seksīgajā WC uz seksīgā poda, iztīru savus seksīgos zobus ar seksīgu zobu pastu, sēžos pie seksīgā galda savā seksīgajā virtuvē, uzkožu seksīgas brokastu pārslas un kļūstu pavisam seksīgi seksīgs/seksīga…
Drusku tā kā šķērmi metas ap dūšu. Bet nevajag skumt. Seksīgums, protams, ir laba lieta, bet kādam ir arī jāstrādā. Tāpēc es priecājos, ka seksīgā izglītības sistēma saražo arvien vairāk seksīgu jauniešu, bet arvien mazāk konkurentu darba tirgū.
Mūsu bērni mums ir vāji konkurenti.
Kamēr viņi seksosies, mūsu paaudze strādās un būs vajadzīga. Tas priecē. Tātad vismaz kaut kur kapitālisma perifērijā kādu laiku rēgosies arī četrdesmitgadnieku, piecdesmitgadnieku un vēl vecākas sejas.
(Turpinājums būs)
paldies Dzintaram Zaļūksnim!
Komentāri