3. ZIEMA ATGRIEŽAS

Valērijs Zimins ļoti baidījās no nejaušībām. vispār viņš pēdējos gados parādījās reti, lai gan savulaik, Latvijā vēl jaunības kļūdu dēļ šeit bija nozīmējies vairāk, nekā būtu gribējis.

Devindesmitajos gados viņu tieši šādas nejaušības dēļ bija pat aizturējuši Tukumā .Loti nepatīkami, ka kaut kur lietā bija arī viņa fotogrāfija — sena, bet tomēr. Tagad viņam vajadzības gadījumā bija cits vārds un cita pase, un vecā fotogrāfija varēja radīt problēmas. Kaut gan nē, tā, visticamākais, kopā ar visu lietu sen gulēja kaut kur citur, nevis policijas arhīvos. Viņa kādreizējais vervētājs Suzis bija profesionālis.

Tādās lietās uz vinu varēja paļauties. Tas jau nekas, ka iekšlietu darbinieku vidū viņu paklusām dēvēja par Ermoņiku, pateicoties viņa publiskajam cīniņam ar lieko svaru, kurš atkal un atkal atgriezās, neraugoties ne uz kādām diētām. Uz lietu tas neattiecas. Profesionālis bija noturējies amatā arī tagad, neraugoties ne uz ko. Taču viņa pozīcijas vairs nebija tās, kas iepriekš. Šī aizmugure vairs nebija nekāda drošā un lieki riskēt nebija pamata.

Tā ka Zimins Latvijā šoreiz nebija atgriezies pēc savas vēlēšanās un par nejaušībām bažījās vairāk nekā jebkad iepriekš. Gadu gaitā viņš bija pārliecinājies — tu, cilvēks, visu varēji izdomāt līdz pēdējam sīkumam, savākt visu iespējamo informāciju, izplānot, izdomāt plānu B, C un pat D. Bet, ja augšā bija nolemts kā citādāk, tas viss bija velti. Viens sīkums — un viss lidoja pie velniem. Nevienam no pasū- tītājiem gan vinš šo aroda īpatnību nekad neatklāja. Virp nesaprastu, uzskatītu par neprofesionālismu. Pasūtījuma slepkava jeb vienkārši likvidētājs ar tik piemēroto iesauku „Ziema" neko tādu nevarēja atlauties.

Viens šāds vājuma brīdis — un reputācija pagalam. Reputācija viņam bija laba, to Ziema zināja droši. Reiz, īsinot laiku, vinš bija uzskaitījis tos dārgos aizgājējus, kuru aizgādāšanu uz labāku pasauli Valērijam bija piedēvējuši dažādi ar īpaši spilgtu iztēli apdāvināti ļaudis. Sanāca prāvs pulks. Kas tik tur nebija — gan noslīkušie, gan nobrauktie, gan nošautie, gan no „slimības" mirušie, gan vienkārši pazudušie.

No pirmajiem — režisors Sodnieks un politiķe Lozakēviča, no otrajiem — radio priekšnieks Ruka, no trešajiem — aizsargs Vība, veseli divi Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāji, tiesnesis Mežroze, jahtkluba priekšnieks — vai kas viņš tur bija — Tieģelis un pat alkohola ražotājs Neimanis, no ceturtajiem — advokāts Patacis. Kopā savācās ap diviem desmitiem.

Daži šajā pulkā bija pilnīgi dabiskā veidā noformējušies nelaiķi — piemēram, radio priekšnieks, kurš vienkārši smagā pālī bija izlīdis uz ceļa tieši mašīnas priekšā. Par dažiem Ziema vienkārši droši nezināja. Vēl par dažiem zināja diezgan labi, cik nu tādos gadījumos citu cilvēku stāstītajam var ticēt. Un vēl par dažiem gadījumiem viņa zināšanas bija, tā sacīt, pilnīgi autentiskas. Nevarētu jau teikt, ka uzskaitītāju pieņēmumi bija pilnīgi garām kvantitatīvā ziņā, Ziemas karjeras laikā kopā daži desmiti nelaiķu bija sakrājušies. Taču viņu vidū lielākā daļa bija plašākai sabiedrībai neko neizsakoši laudis. Tikai nedaudzi bija „noformēti" pēc tam, kad Ziema savu dzīves nodarbi bija nopietni pārvērtējis un pacēlis, tā sacīt, principiāli jaunā līmenī.

Toties katrs no šiem pēdējiem bija īsts mākslas darbs. Nez vai vinš pats tik tālu būtu ticis, to Ziema sev godīgi atzina. Viņš bija vienkāršs cilvēks, nedaudz sentimentāls, ar tendenci uz pārdomām par dzīvi, taču savā nodarbē ilgu laiku nekādas zvaigznes no debesīm neķēra. Sācies tas viss bija nejauši un pietiekami nejauši arī turpinājās. Ziema to uztvēra ļoti vienkārši — cilvēks vienkārši uzgājis lietu, kas vinam padevās. Ir darbs, tas ir jāizpilda normāli un korekti.

Cilvēks ir j āaizdabū prom iespējami efektīvā veidā, neatstājot nekādus pierādījumus, izņemot asins peļķi un aizgājēju. Būs pierādījumi — ilgi tu šai darbā nenoturēsies. Tikko pasūtītāji uzzinās, ka izmeklētājiem ir kādi fakti, viņi paši tevi drošības pēc likvidēs. Ziemam nebija ne mazāko šaubu, ka parasti pasūtītāji atradās pietiekami tuvu šādai informācijai.

Vina dzīve būtiski mainījās pēdējās atsēdēšanas laikā Krievijā. Sēdēšana  bija pilnīgi par sīkumiem, - tā bija pēdējā viņam zināmā reize, kad nejaušība ar vinu nospēlēja patiešām sliktu joku. Taču vienlaikus šī pati nejaušība arī izdarīja vinam milzu pakalpojumu, - Ziema sagadījās vienā kamerā ar ļoti neparastu cilvēku. Kamerā nekādas sarunas gan nenotika, - lai ko rakstītu kriminālromānos, reālā dzīve nebija nekāds „Grāfs Monte Kristo", un neviens normāls zaglis pat nemēģināja tēlot abatu Fariu, nododot tālāk savus amata noslēpumus uzticību viesošam jaunulim.

Taču tā nu sanāca, ka Ziema pilnīgi nejauši paglāba kluso, neuzkrītošo vīreli no drošas nāves, - un jau pēc iznākšanas izrādījās, ka šis solis ir ticis adekvāti novērtēts. Vai arī cilvēkam bija vēl kādi citi apsvērumi, kurus Ziema pat nemēģināja izprast. Kā izrādījās, šis cilvēks darīja to pašu, ko Ziema, taču ar jēgu, glanci un izpratni. Viņš no saviem klientiem saņēma nesalīdzināmi lielākas summas par to, ka viņa „pacienti" — tā viņš viņus sauca — projām devās škietami visdabiskāko iemeslu dēl. Slimība, nelaimes gadījums, avārija — viss tik vienkārši..

Nebija, protams, vienkārši. Cilvēka lielais „know-how" bija — „pacienta" aiziešanu nokārtot tā, lai atkarībā no klientu vajadzībām viss ne tikai izskatītos dabiski, bet arī neradītu ne mazākās aizdomas. Tas, protams, prasīja iedziļināšanos. Izpēti. Psiholoģisko portretu sastādīšanu. Ar vārdu sakot, lielu un nopietnu darbu. Bet arī rezultāts tad bija pilnīgi cits. Sliktākajā gadījumā kāds kaut ko parunāja pa kaktiem, žurnālisteļi uzrakstīja par kaut kādām aizdomām, formāli tika sākts kāds kriminālprocess — un drīz arī izbeigts nozieguma sastāva trūkuma dēļ.

No sākuma tas viss Ziemam šķita kā kaut kas no fantastikas pasaules vai caurcaurēm izdomātiem spiegu romāniem. Dzīvē tā nenotika, dzīvē viss bija daudz vienkāršāk, kam gan to zināt, ja ne vinam. Bet tad neparastais cilvēks kērās pie detalām, - laikam jau viņš Ziemā kaut ko saskatīja. Varbūt talantu, potenciālu. Vinš gan nekad nenosauca nevierm pašu uzvārdu, taču Ziema avīzes lasīja gan latviski, gan krieviski, gan nedaudz pat angliski. un sabiedriski politiskajai dzīvei sekoja, tā ka nebija grūti saprast, kas ir kas. Cilvēks nebija runigs par to, no kurienes vinš tāds radies un kādā universitātē apguvis savas prasmes.

Taču jau kopš devindesmito gadu  sākuma viņš bija „strādājis" daudzās kādreiz brāligajās padomju republikās tostarp arī Latvijā. Tieši viņš bija piepalīdzējis gan kādai nelaikā un nevietā pie nevajadzīgām zināšanām tikušai vieglprātīgai deputātei siltā jūrā ieiet tieši tādā kondīcijā, lai no tās vairs neiznāktu, gan kāda pašvaldības vadītāja draugam un bērnu krusttēvam „ar sirdi" aiziet tieši tad, kad tas pašvaldības vadītājam bija vitāli nepieciešams.

Ziema no cilvēka ar izbrīnu uzzināja, ka pretēji spiegu romānos aprakstītajam un seriālos rādītajam nemaz nevajadzēja nekādus supersmalkos, Valsts drošības komitejas slepenajās laboratorijās izstrādātos preparātus, lai izskatītos, ka cilvēks ir nomiris ar sirdskaiti vai kādas citas slimības saasinājuma dēļ. Pilnīgi pietika ar medikamentiem, kas bija jebkura veterināra krājumos.

Cita lieta — ka vajadzēja elementāras medicīniskās zināšanas un, galvenais, medicīnisko informāciju par konkrēto cilvēku. Ikvienam bija savas slimības un slimībiņas, kuras bija aprakstītas viņa vai viņas slimības vēsturē. Kā tikt pie šiem aprakstiem — tas jau bija tehnikas jautājums. Viņam bija pietiekami daudz laika par to visu padomāt un viedā cilvēka mākslai pievienot vēl šo to pašam no savām pārdomām. Galu galā vēl lielāka māksla par nelaiķa „noformēšanu" tā, lai nevienam nerastos aizdomas, bija — visu izdarīt tā, ka pierādījumi neapgāžami un droši norāda uz pilnīgi citu vainīgo.

Kurš tad arī par visu atbild. Pastāvēja tāds vārdu salikums kā „pēcpadomju tiesiskā telpa". Ziema to uzskatīja par smalku ņirgāšanos, bet tā bija realitāte, ar kuru viņa aroda pārstāvim vajadzēja rēķināties, - kas šīs „telpas" tiesībsargāšanas iestādēs tika un kas netika uzskatīts par neapgāžamiem pierādījumiem. Ziema bija ļoti rūpīgi izstudējis, piemēram, bijušā muitnieka Vladimira Maškeviča un viņa sievas krimināllietas.

Ar patiesu izbrīnu vinš uzzināja, ka, piemēram, slaveno kurpju kasti ar pusmiljonu eiro, kura lietā figurēja kā galvenais kukulis, neviens no izmeklētājiem nebija redzējis ne „dzīvajā", ne kādos videoierakstos. Un pat nevienas banknotes no šīs kastes lietā nebija. Nē, kaste ar pusmiljonu eksistēja tikai divu šaubīgu indivīdu liecībās. No viņiem viens — gados pavecs un paslims — acīmredzami bija piespiests tās dot, savukārt otram bija izdevīgi sniegt tieši šādas liecības.

Jā, un vēl bija otrā indivīda ikdienas plānotājs, par kuru savukārt nebija nekādu šaubu, ka ieraksts lzdarīts tad, kad bija vajadzīgs. Un nekas ,tiesai ar šiem pierādījumiem bija pietiekami. Vēl pārsteidzošāks bija viss tas, kas bija noticis ar bijušo muitas priekšnieku Tāli Ravali.

Visas tiesu iestādes bija ņēmušas par pilnu, piemērarn, vina liecināto, ka Maškevičs viņa lendkruizerī atstājis kaut kādu saini, kurā  Ravalis atradis tajā gandrīz divdesmit četrus tūkstošus eiro, bet tikai divas nedēļas vēlāk viņam pašam ienācis prātā par to ziņot KNAB. Turklāt, kas bija vēl pārsteidzošāk, ar iesniegumu par Maškeviču un naudas paku KNAB Ravalis it kā bija vērsies vienā datumā, taču muitas priekšnieka iesniegums kaut kur bija mētājies veselas divas dienas un skaitījās oficiāli sanemts tikai trīs dienas vēlāk — kad viss jau bija noticis un Maškevičs sašņorēts.

Protams, Ziema labi saprata, kas bija noticis, - viņam šīs metodes bija labi zināmas: Ravali bija saņēmuši ciet — vai nu sakarā ar to pašu naudas paku, bet varbūt arī sakarā ar mīlestību uz pārāk maziem puikām. Vai meitenēm, vai vēl kaut ko. Saņēmuši ciet — un izteikuši priekšlikumu, no kura nebija iespējams atteikties. Šādas tādas detaļas gan negāja kopā, bet izrādījās, ka „pēcpadomju tiesiskajā telpā" par tām neuztraucās ne izmeklētāji, ne tiesa, ne prokuratūra.

Ja par kādu lietu bija panākta vienošanās, uz visām pretrunām visos līmeņos tika pievērtas visas acis. To Ziema secināja atkal un atkal. Bija, protams, veltīgi viņ.a līmeņa cilvēkam katrā šādā gadījumā saprast — kas tieši un par ko tieši ir vienojies. Taču bija iespējams sekot līdzi notikumiem un uzņemties izpildīt tikai tos pasūtījumus, par kuriem bija skaidrs — te nenāksies airēt pret straumi, tieši otrādi, attiecīgais „negadījums" būs izdevīgs daudziem. Ņemot to vērā, lieliski izdevās, piemēram, Igora Vanova neitralizēšana. Ziema pirms tam ilgi pārdomāja, jo vairāk, ka uzdevums bija komplekss — ne tikai tikt vaļā no miljonāra sievas, bet arī sagādāt pietiekami daudz tā, ko „pēcpadomju tiesiskajā telpā" uzskatīja par pierādījumiem, lai Vanovs iesēstos vismaz uz gadiņiem desmit.

Turklāt Vanovs nebija nekāds parastais cilvēks, - sekas varēja būt arī letālas. Taču vina „draugs" Genādijs Vondariks bija loti neatlaidīgs, un pēc sīkākas izpētes patiešām izrādījās — būs ne mazums ietekmīgu cilvēku, kuri tikai priecāsies, ja Vanovs tiks neitralizēts. Un ne jau kaut kādu supernopietno iemeslu dēl. Daži no viniem ar prieku aiz restēm nonākušo ar prieku aptīrīs, kā jau tas tajās aprindās bija pieņemts, un padalīsies ar tiem, kuri. varētu letekmēt izmeklēša_nu un tiesu. Savukart vēl citi jau cietumā visu pabeigs lidz galam.

Kad krietni pēcāk Ziema uzzināja, ka Vanovu Centrālcietumā tiešām mēģinājuši nogalināt un ka Drošības policija izdarījusi visu, lai slepkavibas mēģinājuma organizētājam sekmīgi izdotos no valsts aizbēgt, vinš vēl reizi pārliecinājās par savas izpētes secinājumu pareizību. Vinš bija airējis pa straumei. Tā nu šajā reizē viss izdevās, kā smērēts. Tiesa, pēc tam Ziema ar nelielām filozofiskām skumjām kaut kur izlasīja, kā vinš, izrādās, bijis tik tuvu tai vietai,  kur Vanova Baltezera mājā glabājušies astoņarpus miljoni eiro, juvelierizstrādājumi par pusmiljonu un vēl kārbiņa ar briljantiem.

Jā, bet nu kurš varēja zināt, ka „nauda, kas bija salikta sešpadsmit saimniecības maisiņos, koka lādīte ar dārglietām un metāla kārba, aizzīmogota ar arābu valodas tekstu, bija novietota arkā virs baseina pie griestiem, un, lai piekļūtu tai, bija nepieciešams paņemt pieliekamās kāpnes, tās ielikt baseinā un pakāpties līdz arkai. Turklāt Ziema vienmēr ievēroja principu — nekad un neko no „darbavietas” neņemt līdzi. „Suvenīri  varēja atnest tikai un vienīgi nelaimi.

Tiesa, pēdējā reizē, kad Latvijā nācās apliecināt savu reputāciju sarežģītā darbā, ar kuru viņš patiesi lepojās, viņš nez kāpēc šo principu bija pārkāpis. Taču „suvenīrs” šķita pilnīgs nieks — un ar kaut ko vilināja tā, ka Ziema tomēr nenoturējās. Atdodot pasūtītājam, precīzāk — pasūtītāja pārstāvim, jo pašu pasūtītāju Ziema nemaz nezināja un pat nenojauta, visu pārējo, šo sīkumu viņš paturēja sev. Neviens jau viņam arī neko tādu nebija pieprasījis savākt.

Pat ne paturēja, - turpat vien droši pieslēpa. Pat grūti pateikt — kāpēc. Tāds jauks nieks — nu gluži kā gredzentiņš hobitam Bilbo. Darbs bija izdarīts nevainojami. Bija kaut kādas sīkas problēminas, bet „pēcpadomju tiesiskās telpas  līmenī. Kriminālprocesu sāka un izbeidza. Tā ka viss bija kārtībā. Arī pret straumi viņš noteikti nebija airējis..

You have no rights to post comments

Web Analytics