Redakcijas piezīme. Saņemieties un izlasiet līdz galam..Pāries vēlme apkarot mūsu nīkos oligarhus un parādīsies īsta cīņas griba!
Dzīve Rietumvalstīs strauji mainās. T.s. vidusšķira strauji kļūst nabadzīgāka un izzūd. Eiropas ierindas pilsoņa dzīve kļūst arvien sarežģītāka. Neskatoties uz politiķu deklarācijām par vidusšķiras saglabāšanas svarīgumu, visur notiek konsekvents sociālo izmaksu samazināšanas process. Bet ASV paralēli šim procesam tiek pārkāptas fundamentālas cilvēktiesības un cilvēka brīvības.
No otras puses Rietumvalstīs norit fašisma reabilitācijas process. Arvien biežāk mēs Eiropā redzam nacistu maršus, arvien biežāk atklāti tiek izmantota Trešā Reiha svastika, arvien biežāk nacistiem kalpojušie večuki parādās atklātībā ar nacistu laiku apbalvojumiem un arvien biežāk jaunieši atklāti izmanto nacistu sveicienu. Atsevišķās Austrumeiropas valstīs pat ir atklāti pieminekļi nacistu noziedzniekiem.
Šie divi it kā dažādie procesi patiesībā visciešākā kārtā ir saistīti viens ar otru un atsauksies uz katra ierindas cilvēka dzīvi visradikālākā veidā pietiekami īsā vēsturiskā laika periodā. Lai jebkurš cilvēks saprastu kā šie notikumi ietekmēs katra cilvēka dzīvi, ir jāsaprot notiekošā būtība un ir jāsaprot kādi spēki un idejas virza šos procesus.
Pirmā daļa. Fašisma vēsture un cēloņi.
Tātad cilvēki strādā uzņēmumos, radot preces un pakalpojumus. Par viņu darbu uzņēmumu īpašnieki maksā tiem darba algu, kas ir pietiekama, lai cilvēki varētu nodrošināt sev cienīgu dzīvi. Naudas un laika pietiek gan atpūtai, gan izklaidēm. Apkārt ir miers un kārtība, cilvēki jūtas drošībā, neviens nepārkāpj viņu tiesības un neapdraud viņu brīvības. Bet kas ir šī idilliskā Rietumeiropas sabiedriskā konsesusa (vienprātības) iemesls? Kāds cēlonis ir šai sabiedriskajai harmonijai un saskaņai?
Tam par iemeslu ir kā minimums divi faktori. Pirmkārt, tās ir sociālo labumu garantijas, ko nodrošina valsts kā pilsoņu tiesības un brīvības, kā arī kā veselības aizsardzības, izglītības, pensiju, nodarbinātības u.c. sistēmas. Otrs faktors ir mīts par sabiedrības līdzdalību valsts pārvaldē. Saskaņā ar šo mītu sabiedrība izvēlas no sava vidus pārstāvjus, kuri veiks valsts pārvaldi tautas vārdā un tautas interesēs.
Lai nodrošinātu valsts garantētos sociālos labumus, ievēlētā valsts vadība iekasē nodokļus no komercuzņēmumiem, to īpašniekiem un arī no pašiem pilsoņiem. Tādējādi notiek ienākumu pārdala no bagātajiem uzņēmumu īpašniekiem par labu mazāk nodrošinātiem pilsoņiem un var tikt realizēti sabiedriskie projekti. Jo augstākas ir sabiedrības prasības, jo lielāki ir izdevumi un jo lielāks ir spiediens uz bagātniekiem, uz tiem, kuri gūst lielu virspeļņu. Un gan bagātie, gan lielbagātnieki nezin kāpēc līdz šim piekrita šādai lietu kārtībai un apmaksāja šos sociālos projektus.
Bet no kurienes ir radusies tāda Rietumvalstu lielbagātnieku elites devība? Kāpēc viņi joprojām tik lielā mērā dalās ar naudu un varu, jo pirms tam valdošā šķira visnežēlīgākā kārtā izrēķinājās ar tiem, kuri mēģināja apdraudēt tās stāvokli? Lai to saprastu ir jāatceras kāda bija Eiropa XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Rietumvalstis ne vienmēr bija tādas, kādas mēs tās esam pieraduši redzēt pašreiz.
Rietumvalstu kapitālisms XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā
XIX gadsimta beigas bija kapitālistiskās ražošanas uzplaukums, ne ar ko neierobežota uzņēmējdarbība un patiešām brīvs tirgus, valsts kontroles un ekonomikas regulēšanas neesamība. Liberāļiem viss tas ir pozitīvās pagātnes ainas. Tas ir laiks, kad tika radīti pirmie lielie kapitāli un tas ir arī laiks, kurā ielūkojoties vislabāk var saprast kapitālisma īsto dabu.
Rūpnieciski attīstītās valstīs XIX gadsimta beigās darba dienas ilgums bija no 12 līdz 15 stundām. Tai pat laikā strādnieka darba alga knapi pietika lai izdzīvotu. Vairāk kā 30% Londonas iedzīvotāju (pēc 1865.gada datiem) dzīvoja zem nabadzības sliekšņa. To laiku vienkāršs Londonas strādnieks saņēma vidēji 3 šilingus un 9 pensus nedēļā. Par šo naudu varēja nopirkt pusotru kilogramu maizes, tas ir – 200 gramus maizes dienā. Un tas neskaitot izdevumus par dzīvesvietu, apģērbu un zālēm.
Ģimenē strādāja visi, tai skaitā arī mazi bērni. Mašīnu ieviešana ļāva izmantot mazkvalificētu un viegli apmācāmu darbaspēku, tāpēc lēts bērnu darbaspēks kļuva par plaši izplatītu parādību. 1839.gadā 40% no Lielbritānijas fabriku strādniekiem nebija sasnieguši 18 gadu vecumu. Oficiāli tika atzīts, ka ogļraktuvēs strādā bērni no 4 līdz 6 gadu vecumam. Tolaik nevarēja vispār būt runa par strādnieku ģimeņu izglītību, medicīnas aprūpi, kultūras attīstību. Kā norma bija augsta mirstība un sakropļojoši nelaimes gadījumi darba vietās. Darbinieks, kurš zaudēja darba spējas faktiski bija nolemts bojāejai.
Vidējais strādnieku dzīves ilgums XIX gadsimta pirmajā pusē bija 35 gadi. XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā Francijā tikai 7% no strādājošajiem nodzīvoja līdz pensijai.
Tikko iemācījies staigāt bērns no strādnieku ģimenes XIX gadsimtā devās uz fabriku, kur strādājot katru dienu pa 12-15 stundām viņš pieauga, ātri kļuva vecs un nomira. Neko, izņemot rūpnīcas sienas un ražošanas mašīnas, viņš savā īsajā dzīvē neredzēja.
Kapitālisma būtība
Kapitālisma pamatā ir peļņas iegūšana caur to, ka vieni cilvēki ekspluatē citus cilvēkus, jeb, precīzāk sakot, caur to, ka viens cilvēks – kapitālists ekspluatē daudzus citus cilvēkus.
Kapitālistiskā ekspluatācija savā būtībā nesatur nekādus morālus ierobežojumus attiecībā pret ekspluatējamajiem. Kapitālistam cilvēki ir interesanti tikai no to ietekmes uz peļņas iegūšanas procesu. Kapitālam ir tikai viena interese un viens mērķis – pavairot sevi. Un jo uzņēmēja domas ir vairāk ieciklētas tikai uz šo mērķi, jo tas ir veiksmīgāks. Tieši tāpēc kapitālismam ne tikai nav nekādu tikumisku ierobežojumu, bet tam ir izteikta tendence atmest visu, kas traucē tā attīstībai, pārvarēt un iznīcināt jebkurus šķēršļus, lai paplašinātos. Ekspansija ir neatņemama kapitālisma dabas sastāvdaļa, tāpēc mērķu sasniegšanā tiek ņemtas vērā tikai izmaksas.
Slavenais 19.gadsimta britu publicists Tomass Džozefs Danings (1799-1873) kapitālismu raksturoja sekojoši: “Kapitāls vairās no trokšņa un konfliktiem, un tam ir raksturīga bailīga daba. Tā ir taisnība, tā tas ir, bet ir arī cita patiesība par kapitālu. Kapitāls baidās no peļņas trūkuma vai pārāk mazas peļņas līdzīgi kā daba baidās no tukšuma. Bet, ja ir iespējama pietiekama peļņa, tad kapitāls kļūst drosmīgs. Nodrošiniet 10% peļņas un kapitāls piekritīs jebkādai izmantošanai, pie 20% viņš kļūst dzīvīgs, 50% gadījumā tas pozitīvā nozīmē ir gatavs lauzt sev sprandu, 100% gadījumā tas ir gatavs pārkāpt visus cilvēku likumus, bet ja ir iespējama 300% peļņa, tad nav tāda nozieguma, ko kapitāls nebūtu ar mieru veikt, pat, ja par to draud karātavas. Ja troksnis un konflikti nes peļņu, tad kapitāls veicinās gan vienu, gan otru. Kā pierādījumus te var minēt kontrabandu un vergu tirdzniecību.”
Un, lūk, laikā, kad lielkapitāls Eiropas un Amerikas pilsētās izsūc visus spēkus no strādniekiem, mērdē cilvēkus badā, radot tiem necilvēcīgus darba un dzīves apstākļus, citās pasaules daļās starp rūpnieciski attīstītākajām Rietumu valstīm notiek “pīrāga dalīšana”. Viņi dala savā starpā iepriekš neatkarīgas valstis un tautas. Viņiem tie ir īsti dzīves svētki – lētas izejvielas, tūkstošgadēs uzkrātas bagātības, lēts darbaspēks vai vienkārši vergu darbs. Alkatības un vardarbības apmēri nezina robežu. Absolūtas kundzības princips te iegūst vispilnīgāko formu.
Daži fakti par agrīno kapitālismu un tā upuriem
Lielākā daļa XIX gadsimta Rietumeiropas valstu, izmantojot savu tehnoloģisko un ekonomisko pārsvaru, piedalījās neatkarīgu tautu un valstu sagrābšanā un aplaupīšanā visā pasaulē. Tika atņemts pilnīgi viss, kas piederēja viņu aplaupītai valstij. Rīkojoties kā asinssūcēji, civilizētie Rietumi saplosīja savu upuri. Tika izvestas preces, zelts, dabas bagātības, vietējie iedzīvotāji vergu darbam Rietumvalstīs. Koloniālisma laikā no Āfrikas tika izvesti 11 miljoni vergu. Kapitālam nebija pretrunu ne ar to laiku nežēlīgo koloniālo politiku, ne ar apkaunojošo verdzības institūtu. Jo lētāks ir darbaspēks, jo tas katram atsevišķam kapitālistam ir labāk, bet ja ir iespēja vispār darbiniekam neko nemaksāt, tad tas ir visoptimālākais variants.
XIX gadsimta beigas un XX gadsimta sākums centrālajā Āfrikā (pašreiz Kongo Republika). Šajā nelaimīgajā Āfrikas nostūrī bija labvēlīgi apstākļi kaučuka audzēšanai, derīgo izrakteņu krājumi un liels daudzums neizglītotu iedzīvotāju, kas varēja tos iegūt. Īsāk sakot, tur bija vislabvēlīgākie apstākļi to laiku biznesam. Šo valsti un tās tautu paverdzināja beļģu iekarotāji. Soda ekspedīcijas, ķīlnieku sagrābšana, masu terors, kropļojoši miesas sodi bija savstarpējo attiecību norma starp beļģu kungiem un vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija pārvērsti par absolūti beztiesiskiem vergiem. Roku nociršana bija viens no izplatītākajiem sodiem par sliktu darbu. Alkatība un neierobežota nežēlība noveda pie katastrofālām sekām. Puslīdz precīzu upuru skaitu Beļģijas Kongo nav izdevies noskaidrot vēl joprojām. Pēc dažādu zinātnieku aplēsēm tas ir starp 5 un 21 miljonu cilvēku.
Indija. Divu gadsimtu Lielbritānijas koloniālās pārvaldības laikā pēc vismazinošākajām aplēsēm gāja bojā 41 miljons cilvēku, no kuriem apgaismotajā XX gadsimtā mira 5 miljoni cilvēku – sievietes, sirmgalvji, bērni. Bads Indijas iedzīvotāju vidū bija tiešas sekas indiešu tradicionālā saimniekošanas veida iznīcināšanai (ko paveica briti) un britu varasiestāžu nežēlīgai vietējo iedzīvotāju apspiešanai. Viens no ievērojamākajiem bada Indijā lieciniekiem, rakstnieks Viljams Digbi (1849–1904), kurš 1876.gadā bija Madrasā, rakstīja: “Ja pēc 50 gadiem vēsturnieki pētīs Lielbritānijas lomu pasaulē, tad miljoniem indiešu veltīgā nāve būs epohālākais un acīmredzamākais mantojums.” Maiks Deiviss savā Viktorijas laikmeta Indijai veltītajā monogrāfijā (Mike Davis “Late Victorian Holocausts”) šo laiku nosauc par viktoriāņu holokaustu. Viņš apgalvo, ka miljoniem cilvēku tolaik mira dēļ politiskiem lēmumiem. Indieši ne reizi vien mēģināja sacelties, bet tās katru reizi visnežēlīgākā kārtā tika apspiestas, bet sacelšanās līderi tika pakļauti publiskiem paraugnāvessodiem.
Ķīna. XIX gadsimta beigas un XX gadsimta sākums. Ķīna ir sena valsts ar dižu kultūru un tūkstošgadu valstiskuma un lielu teritoriju pārvaldīšanas pieredzi. Rietumu komersantiem bija viena prece, uz kuru varēja radīt mākslīgu pieprasījumu, apejot Ķīnas valdības aizliegumus. Tas bija opijs. Eiropiešu biznesmeņus neuztrauca, ka šī prece ir nāvējoša narkotika. Tieši pretēji, sabiedrības narkotizācija garantēja viņiem arvien pieaugošāku peļņu. Ķīna, saprotot šādas preces izplatības sekas, ieviesa opija ievešanas visstingrākos aizliegumus. Atbildot uz šīm Ķīnas valdības darbībām, Rietumvalstis sākumā Lielbritānijas, bet vēlāk arī Francijas un ASV personā veica militāru agresiju pret Ķīnu. Šos notikumus vēsturē nosauca par opija kariem. To rezultāts bija Ķīnas pilnīgs pagrimums, izputināšana un suverenitātes zaudēšana. Bet visdrausmīgākās sekas bija faktiski piespiedu Ķīnas sabiedrības narkotizācija no Rietumu biznesmeņu puses, kuri piegādāja narkotikas ar tiešu Eiropas valstu armiju atbalstu. Precīzs upuru skaits nav zināms. Rietumvalstu kundzības laikā Ķīnā no narkotikām atkarīgo cilvēku skaits pieauga desmitiem reižu, bet kopējais iedzīvotāju skaits samazinājās par 40 miljoniem.
Tāpat nav iespējams noteikt kopējo bojāgājušo skaitu, kas kļuva par kapitālisma uzplaukuma un koloniālisma upuriem daudzās citās pasaules daļās laika posmā no 18. līdz 20.gadsimtam. Daudzas tautas šo procesu rezultātā vienkārši tika iznīcinātas. Tiekot pakļautas militārai agresijai un izputināšanai, vietējo saimniekošanas veidu un kultūras iznīcināšanai, tās, pēc nonākšanas pilnīgā pagrimumā, izmira 1- 2 paaudžu laikā. Tai pat laikā pašu valstīs kapitālisti visnežēlīgākajā kārtā ekspluatēja savu valstu iedzīvotājus.
Kapitālisti buržuāziskās revolūcijās gāza aristokrātu varu – iepriekšējo eliti, iepriekšējos cilvēku likteņu saimniekus. Tolaik cilvēkiem tika apsolītas jaunas brīvības un tiesības. Tomēr realitātē buržuāziskās revolūcijas, kuras pavēra ceļu kapitālisma attīstībai, noveda pie elišu un ekspluatācijas formas maiņas, bet ne pie nevienlīdzības un cilvēku paverdzināšanas režīma likvidēšanas. Savas attīstības gaitā kapitālisms izveidoja savu eliti un savu aristokrātiju, kuras vara, atšķirībā no iepriekšējās aristokrātijas, nebija atklāta. Jaunā kapitālistiskā elite nebija piesaistīta nevienai valstij un nevienai tautai. Tā bija autonoma un dzīvoja tikai sev bez pārāk ciešām saitēm ar tautu, kuru tā ekspluatēja. Tās atbildības pret cilvēkiem paliekas, kuras bija raksturīgas iepriekšējai aristokrātijai, tika pilnībā zaudētas.
Transatlantiskās elites rašanās ir likumsakarīgs kapitālisma attīstības rezultāts. Visi kapitālistisko attiecību dalībnieki tiecas pēc ekspansijas – pēc jaunu tirgu iegūšanas no vienas puses un pēc monopolstāvokļa iegūšanas esošos tirgos no otras puses. Izaugot līdz nacionālo robežu apmēriem, lielkapitāls sagrābj jaunas teritorijas un pārvērš tās par savām kolonijām tieši tāpat kā līdz viņiem rīkojās monarhi un aristokrātija. Saskaroties ar spēcīgu konkurentu vai arī ar slēgtu teritoriju, kura pretojas ekspansijai, kapitālists, lai nodrošinātu savu preču iekļūšanu tajā, vārda burtiskā nozīmē piesaka karu. Un argumenti šai gadījumā ir nevis preces cena un kvalitāte, bet gan tanki, lielgabali un nāvē ejoši miljoniem cilvēku. Tieši tāda bija Pirmā pasaules kara būtība, kad dēļ dažu izredzēto bagātības un varas pieauguma gāja bojā vairāk kā 10 miljoni nevainīgu cilvēku. Šādas cīņas rezultātā lielkapitālistiem paliek arvien mazāk konkurentu, bet paši uzvarētāji kļūst arvien lielāki. Viņi arī veido kapitālistisko eliti, kuras pārvaldībā pašreiz atrodas visa pasaule. Ievērojama daļa no šīs elites ir vecā Rietumvalstu aristokrātija, kura spēja izmantot savu ietekmi un priekšrocības, lai iekļautos jaunajā kapitālistiskajā pasaulē, saglabājot savu varu un ietekmi.
Kādēļ kapitālisti sāka piekāpties, kādēļ radās “kapitālisms ar cilvēcīgu seju” un kādēļ pašreiz tiek uzbrukts sociālās valsts koncepcijai
Kapitāls nopērk politisko varu visās valstīs, kurās tam izdodas iekļūt. Kapitāls veic savu pārvaldi, slēpjoties aiz likumības fasādes un aizsedzoties ar vienas vai otras valdības policistu nūjām. Izmantojot parlamentārās demokrātijas ilūziju (tautas piedalīšanās sabiedriskajos procesos ilūziju), kapitālisti noņem no sevis atbildību par jebkurām savu darbību negatīvajām sekām un paliek tautas dusmām neaizsniedzami. Viņi izmanto vēlēšanas kā tautas neapmierinātības tvaika nolaišanas mehānismu. Galu galā valdību var nomainīt, bet īstie valdītāji paliek neskarti. Vai gan lieki ir jāizskaidro, ka tauta var izvēlēties tikai no tiem kandidātiem, kurus tai piedāvā masu informācijas līdzekļi, kuri pieder tai pašai lielkapitālistu oligarhijai. Pēc tam kad tautas ievēlētais politiķis nebūs izpildījis dotos solījumus, tautai iesmērēs jaunus kandidātus, kuri atkal apsolīs, šoreiz pilnīgi noteikti atrisināt cilvēku problēmas, atkal neizpildīs… un tā līdz bezgalībai. Tā rezultātā kapitāla vara ir kļuvusi par efektīvāku kundzības veidu kā aristokrātu dzimtu vara.
Tāpēc, saprotot šo kapitālistu spēku, var būt grūti saprast kādēļ lielkapitāla oligarhija gāja uz tik lielu piekāpšanos strādājošo priekšā XX gadsimta sākumā. Nekāda sašķelta masu pretestība nav šķērslis tik varenam spēkam, kuram kalpo likums un valstu represīvais aparāts, kuri pietiekami veiksmīgi tiek galā ar lokālām neapmierinātības izpausmēm. Kas tad notika XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā? Kas lika kapitālistiskai elitei sākt rīkoties pretēji pašu interesēm, ierobežojot savu visatļautību un savu varu?
Protams, strādnieku pretestība pieauga un paplašinājās, strādnieki apvienojās arodbiedrībās, bet kādus gan rezultātus viņi varēja sasniegt, ja viņiem nebija nākotnes redzējuma, perspektīvas, sapratnes par to, kādai tad ir jābūt dzīvei pēc tam un pats galvenais, kā tādu nākotnes dzīvi ir jāorganizē un jānodrošina. Bez kopējas teorijas strādnieki nevarēja noformulēt kopējus mērķus, kuru sasniegšana mainītu visu sistēmu, nevis tikai novērstu kādu lokālu netaisnību kādā vienā atsevišķā uzņēmumā. Bez šādiem mērķiem strādnieki nevarēja apvienoties.
XIX gadsimta beigās radās šāda teorija, kura deva iespēju strādniekiem apvienoties kopēju mērķu sasniegšanai. Tās autors ir Kārlis Markss (1818-1883). Marksa teorija atsedza ekspluatācijas mehānismus, izskaidroja tos un ieskicēja alternatīvas sabiedriskās iekārtas perspektīvas. Šo alternatīvo sabiedrisko iekārtu nosauca par komunistisku. Un Austrumeiropā (Krievijā) notika tolaik (un arī pašreiz) šķietami neiespējamais – radās kaut kas pavisam jauns un nepieredzēts, strādnieku un zemnieku valsts – pirmā sociālistiskā valsts vēsturē, kura par savu mērķi uzstādīja komunistiskas sabiedrības radīšanu. Šīs valsts ideoloģijas pamatā bija visu cilvēku iespēju un tiesību vienlīdzība. Padomju Krievijā izzuda cilvēku dalījums kungos un vergos, tika sagrauti kārtu šķēršļi un kļuva neiespējams, ka viens cilvēks ekspluatē citu cilvēku.
Īsumā kapitālistiskās un padomju sistēmas atšķirību var aprakstīt sekojoši. Kapitālistiskā sabiedrībā lielākā daļa produkcijas, ko rada strādnieks, kā peļņa nonāk ražošanas īpašnieka rīcībā. Strādniekam par darbu pienākas tikai minimums, ko pats kapitālists arī nosaka. Kapitālists šai ziņā nekādi nebija ierobežots strādnieka apstākļu noteikšanā. Bija pieļaujama gan 18 stundu darba diena, gan verdzisks bērnu darbs, gan strādnieku izmitināšana barakās. Kapitālistam rūpēja tikai izdevumi un lai strādnieks varētu izdzīvot un turpināt darbu. Faktiski darbinieki atradās vergu stāvoklī. Padomju sabiedrībā situācija kardināli mainījās. Tika atcelts privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem, tas ir uz rūpnīcām, fabrikām un citiem uzņēmumiem. Par vienīgo to īpašnieku kļuva valsts, kura savukārt atgrieza visu saražoto produktu atpakaļ strādājošajiem. Visa tā peļņa, ko kapitālismā piesavinājās kapitālists, atgriezās pie cilvēkiem kā bezmaksas izglītība, bezmaksas veselības aizsardzība, bezmaksas dzīvokļu celtniecība un citi sociālie labumi. Visa sabiedrība bija saistīta savā starpā ar šo pārdali, visiem bija kopēji noteikumi un tiesības. Paaugstinot savu darba ražīgumu, cilvēki paaugstināja sabiedriskā produkta kvalitāti. Caur šī produkta pārdali katrs ieguva sava personiskā patērējamā produkta kvalitātes paaugstināšanos, dzīves līmeņa kāpumu un jaunas iespējas pašrealizācijai.
Un tas ir tikai ekonomiskais aspekts, bija arī citas atšķirības. Pirmkārt cilvēku sasvstarpējajās attiecībās, tajā kā cilvēks uztvēra sevi pasaulē un vēsturē. Cilvēks pārstāja dzīvot bailēs par nākotni, pārstāja būt kareivis visu karā pret visiem, pārstāja justies kā zvērs džungļos, kur izdzīvo tikai spēcīgākais. Cilvēki kļuva biedri kopējas lietas realizēšanā. Visbeidzot pazuda galvenais karu cēlonis, jo vairs nebija nepieciešamība kapitālistu konkurences cīņā sagrābt jaunas resursu bāzes un tirgus. Šīs kapitālisma un sociālisma sistēmu atšķirības kļuva acīmredzamas miljoniem strādājošo visā pasaulē.
Tātad 20.gadsimta sākumā radās Padomju Krievija. Samērā ātri kļuva redzama jaunās valsts un sabiedriskās sistēmas dzīvotspēja, noturība, attīstības perspektīvas un pirmie panākumi. Padomju Krievija un vēlāk Padomju Savienība kļuva par reālu kapitālistiskās sabiedrības alternatīvu. Tā strādājošo kustībai visā pasaulē radās īsta cerība, tai radās īsts sabiedrotais tā ceļa mērošanai, ko pasaulei parādīja Padomju Krievija. Bet kapitālistiskās pasaules valdošajām aprindām draudēja to kundzības pilnīga iznīcināšana. Tieši tas un nekas cits tik kardināli mainīja Rietumvalstu lielkapitālistu oligarhijas uzvedību un attieksmi. Šādos apstākļos viņiem nemaz nebija citas izvēles, viņi bija spiesti upurēt ļoti lielu daļu, lai nepazaudētu pilnībā visu.
1930.gadā Ņujorkas gubernators, vecas amerikāņu aristokrātu ģimenes un liela Volstrītas finanšu grupējuma pārstāvis Franklins Delavo Rūzvelts (1882-1945) 1932.gadā, uzstājoties ASV Demokrātu partijas kongresā, paziņoja: “Nav nekādu šaubu, ka komunistiskās idejas pieņemsies spēkā visā valstī, ja vien mēs nespēsim uzturēt vecos ideālus un sākotnējos demokrātijas mērķus. Republikāņu partijas līderu nespēja atrisināt mūsu problēmas var novest pie radikālisma uzplaiksnījuma.” Kā atbildi komunisma briesmām Rūzvelts piedāvāja savu “Jauno kursu”, kuru viņš sāka realizēt pēc ievēlēšanas par ASV prezidentu 1932.gadā. Lūk, kā Rūzvelta “Jauno kursu” raksturoja pasaulslavenais rakstnieks Herberts Velss (1866-1946): “”Jaunais kurss” ir vienkārši mēģinājums radīt darbojošos sociālismu un novērst sociālo sprādzienu Amerikā. Tas īpatnējā kārtā līdzinās krievu eksperimenta dīvainajām programmām un plāniem. Amerikāņi izvairās no vārda sociālisms lietošanas, bet kā lai savādāk to visu sauc?”
Viss, kas lielkapitālistiem bija nepieciešams, saglabāt kapitālistisko sistēmu, saglabāt pašu nevienlīdzības principu, saglabāt viņu kontrolējošo stāvokli sabiedrībā un tad vēlāk, kad situācija izmainītos, visu varētu atspēlēt atpakaļ – sociālās garantijas pakāpeniski var samazināt, bet plašu tautas masu līdzdalība valsts pārvaldē kapitālistiskās valstīs vienmēr ir bijusi iluzora.
Grovers Ferrs (ASV): “Mēs dzīvojam XXI gadsimtā, iepriekšējais gadsimts jau ir beidzies, bet apskatīsimies uz to. Es teiktu, ka XX gadsimts vistiešākajā nozīmē bija Padomju Savienības gadsimts. Es negribu pazemināt citus nozīmīgus XX gadsimta spēkus, tomēr krievu revolūcija bija kā neviens cits notikums pats galvenais iepriekšējā gadsimtā – viss pārējais griežas ap šo dižo pieredzi (sociālismu un komunismu). Šis notikums atstāja ietekmi pilnīgi uz visu pasaulē – gan uz pasaules krīzēm, gan arī sasniegumiem. Tomēr galu galā komunistiskā kustība Padomju Savienībā, Ķīnā un citās valstīs izbeidzās. Un te nav būtiski vai tas notika dēļ iekšējā vājuma vai arī dēļ līderu nodevības – kādēļ tas tā notika vēl būs jānoskaidro. Galvenais pašreiz ir fakts, ka komunistiskā kustība ir beigusies, un mēs dzīvojam laikā, kurā ir redzamas šī fakta sekas.
Pirmo reizi pēdējo simts gadu laikā pasaulē nav spēcīgas un vienotas strādājošo kustības, kura iestātos par jaunas un taisnīgas sabiedrības izveidošanu. Pašreiz esošās strādājošo kustības ir stipri sašķeltas, vājas un nepārliecinātas par saviem spēkiem. Manuprāt, šī situācija ir devusi lielkapitālistiem, jeb globālistiem, 1% pasaules iedzīvotāju iespēju strauji palielināt savu peļņu, strauji samazinot strādājošo dzīves līmeni visā pasaule, nevis tikai Austrumeiropā. Austrumeiropā dzīves līmenis kritās katastrofāli. Domāju man nav jums jāstāsta cik straujš bija dzīves līmeņa kritums 1990-o gadu sākumā Krievijā, bijušajās PSRS republikās un bijušā sociālistiskā bloka valstīs. Bet tagad kaut kas līdzīgs notiek arī Rietumvalstīs, jo nav vairs alternatīvu spēku.
Mēs ASV saņēmām bezdarbnieku pabalstus, pieticīgu medicīnisko apdrošināšanu, mazus sociālos pabalstus 1930-ajos un 1960-ajos gados. Manuprāt, tas notika galvenokārt tikai tāpēc, ka ASV valdība centās pierādīt, ka kapitālisms var būt humāns, ka komunisms nav vajadzīgs, ka mēs varam dabūt cienīgu dzīvi un visu dzīvei nepieciešamo arī kapitālisma apstākļos. Tagad, kad šīs komunistiskās kustības vairāk nav vai arī kad tā ir ļoti stipri sašķelta, kapitālistiem vairs nav nepieciešamības uzpirkt strādājošos ar sociālajiem pabalstiem. Attiecīgi kapitālisti vairāk to nedarīs, jo viņi vairs nebaidās, ka strādājošie varētu pievērsties komunistiskām idejām. “
Tagad atbildēsim uz jautājumu, kuru uzdevām pašā sākumā. “Kāpēc kapitālisti gāja uz ļoti lielu piekāpšanos cilvēkiem, daloties ar viņiem savā varā un peļņā? Kāds tam bija iemesls?” Tagad mēs droši varam atbildēt, ka šis iemesls bija bailes.
Sociālās garantijas un ļaužu masu ilūzija, ka tās piedalās savu valstu politiskajā dzīvē, bija Rietumvalstu kapitālistu upuri, ko tie bija spiesti nest, lai saglabātu savu vadošo lomu. Tas arī izveidoja Rietumvalstu sabiedriskā konsensusa (vienprātības) pamatu, ko apskatījām pašā sākumā. Tas nodrošināja kompromisu un salīdzinošu saskaņu sabiedrībā starp eliti un ierindas pilsoņiem. Tas līdz pēdējam laikam bija Rietumvalstu sociālā miera pamats, kamēr eksistēja Padomju Savienība, kamēr eksistēja alternatīva sabiedriskā iekārta un attiecīgi, kamēr eksistēja reālas un pastāvīgas briesmas, ka ļaužu masas var cīnīties par labāku dzīvi pēc PSRS parauga.
Grovers Ferrs (ASV): “Pašreiz notiek ļoti nopietni mēģinājumi demontēt sociālās valsts koncepciju. Sociālajiem iekarojumiem tiek nopietni uzbrukts. Viens no šī uzbrukuma uzdevumiem ir diskreditēt sociāldemokrātu idejas, kas ir ļoti tālas no komunisma idejām, bet kas grib saglabāt šo sociālo valsti. Sociālajiem iekarojumiem uzbrūk visur, arī ASV. Mums nekad nav bijušas augstas sociālās garantijas, bet arī tas mazumiņš, kas ir, pašreiz ir nopietni apdraudēts. Tomēr vislabāk pašreiz ir apskatīties uz Rietumeiropu, kur pašreiz paplašinās uzbrukums sociālajai valstij visos virzienos. Elitārie ekonomisti, politiķi un žurnālisti visu laiku spriedelē par to, ka sociālās garantijas vairs nevar atļauties. Viņi grib pateikt, ka vienīgā izeja no finanšu krīzes ir savilkt ciešāk jostas – samazināt algas, samazināt dzīves standartu līmeni un minimizēt sabiedriskā patēriņa fondus. Tikai tādos apstākļos šajās valstīs var izdzīvot kapitālisms.”
Pasaule bez Padomju Savienības kaut kādā mērā ir atgriešanās pagātnē. Tā ir viduslaiku sabiedriskās iekārtas restaurācija ar stingru hierarhiju un cilvēku dalījumu kungos un kalpos. Un ar kungu visatļautību un kalpu beztiesiskumu. Tā ir totāla un visaptveroša sociālās elles sabiedrība cilvēku vairākumam.
Grovers Ferrs (ASV): “Pasaules komunistiskā kustība ir apdzisusi un mūs rauj iekšā haosā. Tāds ir vēsturiskais laikmets, kurā mums ir nepaveicies dzīvot. Man tā nav liela bēda, jo es jau esmu ļoti vecs, bet jaunākiem cilvēkiem, maniem bērniem, jūsu bērniem, dzīvot šajā pasaulē būs daudzkārt sarežģītāk. Viņiem vairs nebūs tādu sociālo garantiju. Lai ko arī nestāstītu par Padomju Savienību, tur bija sociālās garantijas. Tas ir tas, ko cilvēki cienīja sociālismā. Tagad tas ir zudis.”
Vēstures profesors Hanss Hautmans (Austrija): “Jaunatnes nākotnes perspektīvas mūsu sabiedrībā ir ļoti sliktas un šis apstāklis ir cieši saistīts ar komunistiskās sistēmas pazušanu. Agrāk to pat nevarēja iedomāties, ka var atstāt lielāko daļu cilvēku bez eksistenciālā atbalsta, jo tad viņi varētu sākt simpatizēt konkurējošai sabiedriskai iekārtai. Sociālistiskā sistēmā nezināja kas tas ir bezdarbs un kamēr eksistēja šī sistēma arī Rietumvalstīs bezdarba līmenis bija zems. Līdz ar sociālistiskās sistēmas pazušanu bezdarba līmenis Rietumvalstīs strauji pieauga un tas nozīmē, ka jaunatnes nākotnes perspektīvas ir drūmas.”
Līdz ar PSRS sabrukumu arī komfortablā Rietumvalstu pasaulīte, kādu mēs to pazinām 20.gadsimta otrajā pusē, pārstāj eksistēt. Ja nav PSRS, tad Rietumvalstu elitei vairs nav nepieciešamības spēlēt iedzīvotāju simpātijas izraisošas spēlītes, tāpēc viņi samazinās izmaksas un palielinās ekspluatāciju.
Kapitālisms kā globālo problēmu un gaidāmās civilizācijas katastrofas iemesls
Andrejs Fursovs (Krievija): “Septiņdesmito gadu vidū “welfare state” jeb sociāli nodrošinātā valsts sasniedza maksimālās savas efektivitātes robežas. Bez tam tolaik Rietumvalstu augšējie slāņi saprata, ka tālāka ražošanas attīstība, tālāka šādas socializācijas tendenču attīstība novedīs pie Rietumvalstu valdošo aprindu pozīciju vājināšanās, un vidusšķira kopā ar strādnieku šķiras augšējiem slāņiem un viņu intereses paudošajām kreisā spārna partijām dos izaicinājumu valdošajām aprindām. Tāpēc tā nav nejaušība, ka 1975.gadā pēc Trīspusējās komisijas pasūtījuma tīs ievērojami Rietumvalstu pētnieki Mišels Krozjē (Michel Crozier 1922-2013), Semjuels Hantingtons (1927-2008) un Dzodzi Vatanuki (Joji Watanuki) uzrakstīja dokumentu, kurš saucas “Demokrātijas krīze” (The crisis of democracy – http://www.trilateral.org/download/doc/crisis_of_democracy.pdf ). Tas ir atklāts un es pat teiktu cinisks dokuments, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka demokrātija ir nevis vērtība pati par sevi, bet tikai instruments, un ka, ja pašreizējās sabiedriskās tendences (uz 1975.gadu) saglabāsies, tad iespējams kāds efektīvi izaicinās eliti. Lai to nepieļautu, nepieciešams masās radīt apātisku noskaņojumu, depolitizēt masas. Pēc būtības šis dokuments bija pamatojums uzsākt uzbrukumu vidusšķiras un strādājošo pozīcijām. Tā ir jautājuma politiskā puse.
Ja mēs paskatīsimies uz laika posmu no 1980.gada līdz 2010.gadam, tad tā palielam ir trīsdesmitgade, kurā sabiedriskais produkts tika pārdalīts par labu sabiedrības augšējiem slāņiem. Tas ir, vidusšķirai tika atņemts, strādnieku šķiras augšējiem slāņiem tika atņemts un labumu no tā guva lielkapitālisti. Tātad trīsdesmitgade pēc 1980.gada ir kapitālistiskās elites kontruzbrukums vidusšķirai un strādājošajiem.”
Tātad, atkārtosim vēlreiz: globālā, transnacionālā elite nav amorfa cilvēku masa, kam pieder lieli kapitāli, un tie arī nav slepenu biedrību sazvērnieki, kuri grib pazudināt pasauli, bet tie ir konkrēts un ļoti šaurs cilvēku loks, kuriem ir zināšanas un resursi, kas ir pietiekami, lai spētu ietekmēt vēsturisko procesu norises gaitu. Un šie cilvēki aktīvi izmanto šīs iespējas.
2010.gadā Cīrihes Tehniskajā augstskolā (Šveicē) tika veikti fundamentāli zinātniski pētījumi par pasaules ekonomikas subjektu (uzņēmumu īpašnieku) savstarpējo saistību (http://www.newscientist.com/article/mg21228354.500-revealed–the-capitalist-network-that-runs-the-world.html#.VVnitHmJjDc ). Jāatzīmē, ka šiem rezultātiem var uzticēties, jo institūts, kurā tika veikts pētījums ir prestižākais Šveicē un tajā ir mācījušies un pasnieguši 22 Nobela prēmijas laureāti.
Pētījumā tika apstrādāti dati par 37 miljoniem kompāniju. Rezultāti liecina, ka 60% no visu šo kompāniju summārās peļņas ir attiecināmas uz korporāciju grupu, kurā ietilpst tikai 1318 kompānijas. Savukārt no šīm 1318 kompānijām izdalās superanklāvs ar 147 kompānijām, kurš kontrolē 40% no visas korporatīvās vides peļņas. Visu 147 kompāniju aktīvi pārklājas viens ar otru, kas faktiski nozīmē, ka šī kompāniju grupa ir vienu un to pašu īpašnieku kopīpašums. Tas ir, 147 kompānijas ar vieniem un tiem pašiem īpašniekiem kontrolē visu pasaules ekonomiku, uzstāda noteikumus un attiecīgi ir galvenie peļņas guvēji. Vēl ir jāpiemin, ka vairums no šīm kompānijām ir finansu institūti – bankas, investīciju fondi utt.
Šī lielkapitālistu sabiedrība nav monolīta un sastāv no dažādiem klaniem un grupām, kur katram ir savas intereses. Tomēr viņi koordinē savas darbības, pakļaujas iekšējiem noteikumiem un panāktajām vienošanām. Viņus apkalpo valsts struktūras, viņu labā strādā pētnieciskie centri, daudzu valstu armijas sāk karot pēc viņu norādījumiem. Tā ir īsta neredzamā vara, kuras saknes ir meklējamas ļoti tālā pagātnē. Tajā ir savi pastāvīgie draugi un ienaidnieki, kā arī viņu vidū ir sava hierarhija, tradīcijas un radnieciskās saites starp sistēmas kodola dalībniekiem.
Pasīvo sabiedrisko procesu dalībnieku enerģija (ierindas cilvēku, biznesmeņu, politiķu utt.) tiek izmantota no elites puses savu plānu realizēšanai. Katrs, kurš neiet pret sistēmu, to baro, pat ja to neapzinās. To dara ikviens no mums, kurš vienkārši iet uz darbu, attīsta savu biznesu vai strādā valsts pārvaldē.
Lielākās daļas cilvēku individuālo interešu dažādībai patiesībā ir viens pamats. Lielākajā daļā gadījumu tā sākumā ir vēlme tikai izdzīvot un iegūt materiālo labklājību, bet pēc tam tā ir vēlme atbilst sabiedrības attīstītāko pārstāvju patēriņa līmenim, kuri savukārt arī tiecas nepārtraukti paaugstināt savu materiālo nodrošinātību. Tā ir vāveres bezgalīgā skriešana ritenī, kas darbina šo sabiedriskās sistēmas mašīnu. Bet kurš sēž pie šīs mašīnas stūres un uz kurieni tas viņu stūrē?
Elite, izmantojot vienu cilvēku enerģiju, citu cilvēku alkatību, pateicoties mūsu nezināšanai un kūtrumam, realizē savas intereses un viegli pārvar to pretestību, ko izrāda atmodušais un sašķeltais sabiedrības mazākums. Uzstādot sev naudu un patērēšanu kā galvenās vērtības un dzīves saturu, mēs esam atdevuši brīvību un iespēju noteikt mūsu nākotni to rokās, kuriem ir vara šo naudu kontrolēt. Un šie cilvēki arī mūsu vietā izlemj mūsu nākotni. Virkne elitāru klubu visā pasaulē spriež par pasaules nākotnes perspektīvām un savu vietu tajā.
Pašreiz eksistē vesels klubu, forumu un organizāciju tīkls (Bohemian Grove, Council on Foreign Relations, Propaganda Due (P2), Black International, Opus Dei, Chathman House u.c.), kur atklātā vai slēgtā režīmā tiek spriests par nākotnes jautājumiem ģeopolitikā, ekonomikā, ekoloģijā un citiem planetāra mēroga jautājumiem.
Dažas no šīm organizācijām sabiedrībai ir labi zināmas un tām ir gana sena vēsture. Tāds, piemēram, ir Romas klubs, kuru 1968.gadā dibināja ietekmīgi Eiropas biznesmeņi un politiķi. Šai sabiedriskajai organizācija bija jākļūst par pasaules elites intelektuālo domu apmaiņas vietu. Ikgada Romas kluba ziņojumi (īpaši 1970-ajos un 1980-ajos gados) bija pamats tālākās Rietumvalstu elites vienotas rīcības stratēģijas izstrādē un tādējādi tas ietekmēja visas cilvēces attīstības gaitu.
Bet ir arī mazāk atvērtas organizācijas, piemēram, Trīspusējā komisija, kuru dibināja Deivids Rokfellers un Zbigņevs Bžezinskis (1928) un kas apvieno Amerikas, Eiropas un Āzijas ietekmīgākos biznesmeņus un politiķus.
Vēl slēgtāka tipa organizācija, kura darbojas kopš 1954.gada, plašākai publikai ir zināma ar nosaukumu Bildenbergas klubs. Tā dalībnieki ilgu laiku slēpa no sabiedrības gan savu sastāvu, gan darbību. Šīs organizāciju ietekmi uz pasaulē notiekošajiem procesiem ir grūti pārspīlēt.
Lūk, tikai dažu Bildenbergas kluba dalībnieku vārdi: Bils Klintons (bijušais ASV prezidents), Tonijs Blērs (bijušais Lielbritānijas premjerministrs), princis Filips (Lielbritānijas karalienes Elizabetes II vīrs), Huans Karlos I (Spānijas karalis), karaliene Sofija (Spānijas karaliene), Beatrikse (bijusī Nīderlandes karaliene, kura 2013.gadā atteicās no troņa par labu savam dēlam), Valerī Žiskārs Destēns (bijušais Francijas premjerministrs un galvenais no ES konstitūcijas autoriem), Henrijs Kisindžers (ietekmīgs ASV politiķis, bijušais ASV Valsts sekretārs, kurš ilgus gadus lielā mērā noteica ASV ārpolitikas virzienus), Deivids Rokfellers (baņķieris, valsts darbinieks, globālists un Rokfelleru klana vadītājs), Nelsons Rokfellers (ASV politiķis, baņķieris un bijušais ASV viceprezidents), Zbigņevs Bžezinskis (ASV valsts darbinieks un viens no galvenajiem aukstā kara ideologiem), Alens Grīnspens (bijušais ASV Federālo Rezervju sistēmas (Centrālās bankas analogs) vadītājs), Kondolīza Raisa (bijusī ASV valsts sekretāre), Pols Vulfovics (ASV Aizsardzības ministra vietnieks, ASV hegemonijas vienpolārā pasaulē galvenais ideologs).
Bildenbergas klubā apspriestie jautājumi un uzdevumi ir vairāk kā konkrēti un pieņemtiem lēmumiem bieži vien ir operatīvs raksturs. Tikai pēdējo gadu laikā Bildenbergas klubs kļuva mazliet atvērtāks – tika izveidota kluba interneta mājas lapa un tika sākts rīkot preses konferences. Analītiķiem ir divas versijas kādēļ kluba dalībnieki šādi mainīja savu darbības stilu. Pirmā apgalvo, ka mūslaiku apstākļos nav pilnībā iespējams slēpt kluba darbību un turpmākā slēpšanās tikai izraisītu arvien pieaugošāku interesi par kluba darbību un radītu arvien jaunas aizdomas. Otra versija apgalvo, ka tādējādi cilvēki tiek pieradināti pie domas, ka tas ir normāli, ka visu pasaules sabiedrību pārvalda kaut kāda elitāra grupa, kuru sabiedrība nespēj kontrolēt un kura nenes sabiedrības priekša nekādu atbildību.
Tātad oligarhiskā elite grib atgriezt savu iepriekšējo ietekmi un varenību, mainot to stāvokli, kurā viņi kaut kādā mērā ir atkarīgi no ierindas pilsoņiem. Viņi grib pārstāt ņemt vērā ierindas pilsoņu intereses. Tomēr ir arī vēl viens pašreizējā stāvokļa un globālo izmaiņu objektīvs iemesls – pasaule ir kļuvusi pārāk maza, bet iedzīvotāju prasības pārāk lielas. Pat ja Rietumvalstu elite gribētu saglabāt pašreizējo stāvokli, to sabiedrisko konsensusu, par kuru runājām iepriekš, tā to vienkārši nespētu izdarīt kapitālistiskās sistēmas un vispārējas patērēšanas filozofijas ietvaros. Mūsu planētas resursi strauji izsīkst.
Ziņojumā, kuru sagatavoja Apvienoto Nāciju Pārtikas un Lauksaimniecības organizācija (Food and Agriculture Organization of the United Nations) ir teikts, ka badacietēju skaits pasaulē pieaug ar katru dienu un nu jau ir pārsniedzis vienu miljardu cilvēku. Visus pēdējos gadus pārtikas cenas pasaulē nepārtraukti pieaug un līdz ar tām pieaug arī badacietēju skaits. Ņemot vērā cilvēku dabisko pieaugumu, līdz 2030.gadam ir nepieciešams palielināt pārtikas ražošanas apjomus par 60%. Mūsdienu apstākļos nekas tāds nav iedomājams. Pašreiz situācija ar auglīgajām zemēm un dzeramo ūdeni ir katastrofāla. Jau tagad vairāk kā 25% lauksaimniecības zemju atrodas vidējā vai pēdējā degradācijas stadijā, tas ir zeme šajos rajonos ir noplicināta un zaudē spēju dot ražu. Tādējādi samazinās jau tā ierobežotās iespējas iegūt lauksaimniecības ražas un šajos apstākļos nevar būt runa par 60% ražas pieaugumu.
Kas attiecas uz dzeramo ūdeni, ir jāsaka, ka jau šobrīd daudzas valstis ir sasniegušas dzeramā ūdens lietošanas griestus. Attīstītajās valstīs ir piesārņots apmēram 95% dzeramā ūdens, ASV 37% ezeru ūdens ir tik piesārņots, ka tas nav derīgs pat, lai peldētos. Paredzams, ka uz 2025.gadu 3,4 miljardi cilvēki dzīvos dzeramā ūdens trūkuma apstākļos.
Lai atbrīvotu jaunas zemes lauksaimniecības vajadzībām, notiek masveida mežu izciršana. Zeme, ja tajā ir par maz mežu, nespēj noturēt mitrumu, barot upes un veidot lietus mākoņus. Tas viss noved pie klimata izmaiņām gan lokālos, gan globālos mērogos un gala rezultātā pie veselu reģionu pārvēršanos tuksnešos.
Pēc ANO ziņojuma datiem laika periodā no 2000. līdz 2010.gadam pasaule zaudēja 5,2 miljonus hektāru meža gadā. Tas ir, pirmajā XXI gadsimta desmitgadē pasaule pazaudēja mežu Francijas teritorijas apmērā, bet laika periodā no 1990.gada līdz 2000.gadam tika izcirsts mežs Spānijas un Vācijas teritoriju apmērā.
Ja vēl ņemam vērā atmosfēras piesārņojumu ar indīgajiem rūpniecības izmešiem gaisā, nespēju pārstrādāt visus patēriņa atkritumus, ģenētiski modificēto produktu ielaušanos dabiskajā vidē, tad mēs ieraudzīsim ceļu uz pilnīgu Zemes biosfēras un attiecīgi arī visas cilvēces iznīcināšanu. Augstāk minētās problēmas izsauks nepieredzētus sociālos satricinājumus. Krīzes procesi skars visus Zemes iedzīvotājus, iekustinās milzīgas cilvēku masas un mainīs daudzu valstu politiku. Pasaule kļūs par vietu, kur notiek visnežēlīgākās cīņas par izdzīvošanu. Iedomājieties, kas notiks, ja pilnā apmērā tiks izlietoti mūsdienu masu iznīcināšanas ieroči, sākot no kodolieročiem un beidzot ar bioloģiskajiem, un jūs iegūsiet pilnīgu tuvojošās apokalipses ainu.
Rietumvirdžīnijas universitātes profesors Marks Taugers (ASV): “Mums ir jāizdomā, ko darīt, kad beigsies nafta. Mēs pašreiz novērojam dzeramā ūdens trūkumu, mums ir reālas pārtikas trūkuma un transportēšanas krīžu briesmas. Mēs nevaram sev atļauties pieiet iracionāli šīm problēmām.”
Tomēr šī pirmajā acumirklī šķietami nepārvaramā un katastrofālā situācija ir atrisināma, ja veic saprātīgu dzīves organizēšanu, samazina nepiesātināmo patēriņu un ievieš jaunas ražošanas tehnoloģijas. Daudzi zinātnieki no dažādiem pētnieciskiem centriem pārliecinoši runā par to, ka Zemes biosfēra, ja pret to attiecīgi izturas, ir spējīga pabarot daudz lielāku cilvēku skaitu nekā uz tās dzīvo pašreiz, nodrošinot dzīvi visiem un katram.
Mūsdienu cilvēces problēmas nav cilvēka kā tāda problēmas, bet gan izveidojušās sabiedriskās sistēmas – kapitālisma problēma, kas balstās uz ekspansijas, ekspluatācijas un patēriņa principiem. Šīs sistēmas ietvaros jebkurš jautājums tiek skatīts tikai no ekonomiskā lietderīguma skatu punkta atsevišķiem individuāliem subjektiem, kuri ir atdalīti no pārējās pasaules. Cilvēks un daba šajā sistēmā netiek apskatīti kā vērtība paši par sevi. Kapitālam tas ir tikai resurss un vidē caur ko tas var eksistēt. Nav iespējams ekonomiskām metodēm izmērīt dzīvību uz Zemes, kā arī cilvēku sāpes un ciešanas. Tāpēc ir jāmaina sabiedriskā sistēma, kas, protams, prasīs visas sabiedrības pārveidošanu, cilvēku apziņas un sapratnes līmeņa izmainīšanu, pavisam citu vērtību akcentēšanu un starp cilvēkiem būs jāveido pavisam citādas savstarpējās attiecības, nekā tās ir pašreiz. Šādā sabiedrībā vairs nebūs vietas esošajai elitei ar tās milzīgo personiskā patēriņa pieprasījumu un kontrolējošo stāvokli attiecībā uz sabiedrības vairākumu. Šī sapratne parādās arvien lielākam cilvēku skaitam visā pasaulē.
Lielkapitālistu risinājums globālajām problēmām – fašisms un iedzīvotāju skaita samazināšana
Nākotne kļūst arvien nenoteiktāka un satraucošāka, nesot sev līdzi arvien pieaugošāka riska momentu. Augstākminētie izaicinājumi liek oligarhiskai elitei visā pasaulē saliedēties, sajusti sevi kā vienu veselu un meklēt risinājumus, kas ļautu saglabāt viņu dominējošo stāvokli. Un transnacionālā elita, kuras kodolu veido Rietumvalstu lieloligarhi, ir atraduši šādu risinājumu. Viņu risinājums ir apstādināt vēsturi un pagriezt laiku atpakaļ. Šie cilvēki ir uzņēmuši kursu uz radikālu pasaules pārveidošanu. Viņu risinājums ir iedzīvotāju skaita samazināšana un cilvēku sadalīšana kungos (pašā elitē) un viņu kalpos – tā kā tas bija agrākajos vēstures periodos. Un tas nav nekāds lielais noslēpums vai mītiska konspiroloģija. Tās ir reālas programmas, reāla politika un reāli dienas kārtības jautājumi. Un globālās elites pārstāvji nekautrējoties atklāti par to runā.
Henrijs Kisindžers (autoratīvs un ietekmīgs politiskais darbinieks, bijušais ASV valsts sekretārs): “ASV ekonomikai būs nepieciešams arvien pieaugošāks dabas resursu daudzums no ārzemēm, jo īpaši no mazattīstītām valstīm. Šī apstākļa dēļ ASV ir ieinteresēta nodrošināt stabilitāti šajās valstīs. Visās valstīs, kurās dēļ demogrāfiskā spiediena un dzimstības samazināšanās, būs iespējams nodrošināt šādu stabilitāti, demogrāfiskā politika kļūst par būtisku resursus piegādes nosacījumu un būtisku ASV ekonomisko interešu daļu.”
2008.gadā mēdiju magnāts un CNN dibinātājs Teds Tērners (1938) atkārtoja savu skandalozo izteikumu (https://www.youtube.com/watch?v=N_zNFuVaqTI ) par vēlamo radikālo iedzīvotāju skaita samazināšanu pasaulē līdz 2 miljardiem cilvēku. Citiem vārdiem sakot, Tērnera prāt būtu labi kaut kā nolikvidēt gandrīz piecus miljardus cilvēku. “Mums ir globālā sasilšana tikai tāpēc, ka pārāk daudz cilvēku patērē pārāk daudz lietu. Ja būtu mazāk cilvēku, tad viņiem būtu nepieciešams mazāk lietu,” izteicās Tērners.
Deivids Rokfellers: “Negatīvā cilvēku skaita pieauguma ietekme uz planētas ekosistēmu kļūst šausminoši acīmredzama.”
Princis Filips, Edinburgas hercogs: “Ja es pārdzimtu, tad gribētu atgriezties uz Zemes kā nāvējošs vīruss, lai palīdzētu atrisināt pārapdzīvotības problēmu.”
Bils Geits: “Pasaules iedzīvotāju skaits tuvojas deviņiem miljardiem. Ja mēs pašreiz patiešām labi pastrādāsim pie jaunajām vakcīnām, medicīniskās palīdzības un reproduktīvās veselības jautājumiem, tad iespējams mēs spēsim samazināt iedzīvotāju skaitu par 10- 15 procentiem.” Pievērsiet uzmanību, samazināt iedzīvotāju skaitu, nevis palielināt! Geitsa prāt iedzīvotāju skaita samazināšanai ir nepieciešamas vakcīnas un darbs reproduktīvās veselības jomā. 2010.gadā Davosas forumā Bils Geits paziņoja, ka viņa fonds izdalīs 10 miljardus dolāru vakcīnām bērniem attīstības valstīs un to nogādāšanai. Šai ziņā neatpaliek arī ASV valsts struktūras. Piemēram, bijusī ASV Valsts sekretāre Hilarija Klintone pateica sekojošo: “Šogad ASV atjaunoja reproduktīvās veselības programmu finansēšanu caur ANO Iedzīvotāju fondu… ASV Kongress piešķīra vairāk kā 648 miljonus dolāru ģimenes plānošanas un reproduktīvās veselības programmām ārvalstīs visā pasaulē. “
Tomēr vērtējot lieloligarhijas reālo ietekmi, nedrīkst pārvērtēt viņu iespējas. Pasaule ir liela un pat ja ir milzīgi resursi, nav iespējams pilnībā kontrolēt visu pasauli. Mūsdienās kā nekad agrāk cilvēkiem ir pieejamas zināšanas. Internets ļauj apmainīties ar tām. Daudzu valstu iedzīvotājiem nāk sapratne par pasaulē notiekošajiem procesiem un viņi sāk saskatīt to nākotni, kurā tos iedzen pašreizējā elite. Tā kā lielākā daļa iedzīvotāju nebūs ar mieru zaudēt savus sociālos ieguvumus, cilvēki sāks apvienoties protestos, meklēt notiekošā cēloņus, izeju un alternatīvas. Organizēta cilvēku pretestība apdraudēs elites plānus atjaunot absolūtu kundzību. Lūk, ko šajā sakarā teica viens no ietekmīgākajiem Rietumvalstu ideologiem Zbigņevs Bžezinskis: “Nenorimstošā un stingrā pārliecībā pamatotā cilvēku pretestība, kas nāk no pašām tautas dzīlēm, vēsturisku iemeslu dēļ balstās uz viņu politisko pamošanos un ārējas vadības nepieņemšanu, kļūst arvien grūtāk un grūtāk apspiežama.”
Vēsture ieiet savā kārtējā spirāles vijumā. Tieši tāpat kā XX gadsimta sākumā, cilvēkus, kuri vēlas izmaiņas, taisnīgumu un brīvību atkal ir jāatgriež stingru rāmju ietvaros. Un jo stiprāka un organizētāka būs pretestība no ierindas cilvēku puses, jo stingrāka būs valdošo reakcija. Par to nevajadzētu būt nekādām šaubām.
infoaģentūra.
Komentāri