Kas mēs esam šajā teritorijā. Kas mēs gribētu būt?
Livonijas krusta karu laikā kristītie letgaļi bija uzticami krustnešu sabiedrotie, tādēļ viņu valoda kļuva par starptautu saziņas valodu. Latviešu etnoģenēzē būtiska loma bija kara un bada gadu izraisītajai iedzīvotāju izceļošanai.
Kopumā Livonijas periods uzskatāms par labvēlīgu periodu latviešu tautas attīstībā. Ja 13. gadsimta vidū kopējais iedzīvotāju skaits tagadējās Latvijas teritorijā tiek lēsts ap 300 000, tad 16. gadsimta vidū Livonijas konfederācija bija samērā blīvi apdzīvota zeme. Tā kā par vienu tautu šajā laikā runāt nevar, literatūrā tiek lietots visām šīm maztautām kopīgs apzīmējums „senlatvieši”.
Milzīgus iedzīvotāju dzīvā spēka zaudējumus izraisīja 1710.—1711. gada Lielais mēris, kā rezultātā nomira apmēram puse no Latvijas tālaika iedzīvotājiem. Izmirušo novadu iedzīvotāju atjaunošanās notika gan dabiskā pieauguma, gan migrācijas rezultātā. Grāfs Šeremetjevs savās Piebalgas novada muižās nometinājis demobilizētos krievu karavīrus, bet Mežotnes muižā 1738. gadā nometināti tatāru gūstekņi. Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II rīkojuma 1766.—1769. gadā Vidzemē Iršu pagastā tika nometināti 320 vācu amatniekii ar ģimenēm. (Hirschenhof)
Latgalē ieceļoja krievu un baltkrievu zemnieki. Lielākā daļa šo ieceļotāju turpmākajos gadsimtos pārlatviskojās, vienīgi pierobežas rajonos Latgalē, Sēlijā un Kurzemē izveidojās stabilas krievu, baltkrievu, lietuviešu un vācu kolonijas. Šajā laikā pārlatviskojās vai pārvācojās lielākā daļa līvu. Sākot no 1729. gada, spēcīgu impulsu latviešu nacionālās pašapziņas un garīguma attīstībā deva Vidzemes brāļu draudžu kustība, kas tiek uzskatīta par latviešu pirmo tautisko atmodu.
Pēc mēra periodā, darba spēka trūkuma dēļ Livonijas baroni iepirka dzimtcilvēkus no ārzemēm. Som ugru vīriešus no Somijas un Donas kazaku sievietes, kā rezultātā arī izveidojās Vidzemei tik raksturīgi melnīgsnējās, tumšmates vīri ar kraukļa melniem matiem. Baronu pirmās nakts tiesības, vācu, poļu, zviedru, krievu laiki...
Šī vieta, būtībā ir Eiropas civilizācijas šūpulis, kur vāroties "etnoģenēzes katlā" ari izeidojās, šis spēcīgais genofonds, ko mēs šodien saucam par latviešiem.. Nācija (no latīņu natio — 'cilts, tauta') ir vēsturiski radusies cilvēku kopa. Nācijai ir raksturīga vienota politiskā, ekonomiskā sabiedrības struktūra. Tās locekļiem piemīt kopības un solidaritātes izjūta un ir nākamā tautas attīstības pakāpe, kad tā sasniedzot noteiktas organizētības, vienotības pakāpi, spēj izveidot savai nācijai valsti.
Bez kā tautu nevar uzskatīt par nāciju!
Tauta un tautība tiek lietota vienā juceklī, kas reizi, par visām reizēm jābedz.
Tauta ir dažādu etnosu kopēja valsts ar nacionālo – latviešu valodu.
Lepoties ar iedomātu "asiņu tīrību" ir tik pat stulbi, kā ar savu kroplumu, pie kā šāda "tīrība" nenovēršami novestu.
Nācijas genofonda spēks ir, pēc iespējas tālāku haplogrupu gēnu sajaukšanā !
Vara pieder tautai ir vēlamais, bet ne faktiskais.
Demokrātija ir mērāma ar indivīda ietekmes lielumu uz sev labvēlīgu, vai nelabvēlīgu lēmumu pieņemšanu.
Var viegli konstatēt, Latvija nav demokrātija, bet ,gan no ārzemēm vadīta, Koalīcijas Padomes pārvaldīta diktatūra.
Edvīns Puķe
Ceturtā Atmoda
