Ar laipnu www.infotop.lv un Dzintara Zaļūkšņa atļauju publicējam viņa viedokli! Nedomāju, ka strīdi par vairāk nekā 70 gadu senas vēstures notikumu interpretācijām un datumiem šobrīd kaut ko pierādīs. Un esmu pārliecināts par divām lietām: pirmkārt, miris ienaidnieks vairs nav ienaidnieks. Mūžības priekšā mēs visi esam vienādi.
Otrkārt, ikvienam caur kara elli izgājušam kareivim ir svētas tiesības jebkurā dienā – arī 16. martā – pieminēt savus kritušos biedrus un reizē pateikties Dievam, debesīm, providencei, liktenim vai kam nu viņš tic, ka izdevies nodzīvot garu mūžu. Pat jaunākajiem no vīriem, kas bijuši Latviešu brīvprātīgā leģiona (vācu: Lettische SS-Freiwilligen-Legion) sastāvā, ir jau ap 90. Un tas ir ļoti cienījams vecums.
Taču ne jau tāpat vien nacisti nacionālos leģionus ieskaitīja ieroču SS (Waffen SS) sastāvā. SS (no Schutzstaffel) nebija Vērmahta (Wehrmacht) vienības. Vērmahts bija Vācijas valsts bruņotie spēki. Turpretim SS bija Nacionālsociālistiskās darba partijas NSDP (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei) izveidota, tās sastāvā esoša, partijas komandēta un finansēta paramiltāra struktūra, kas nodarbojās ar nacistu ideoloģijas īstenošanu, tostarp žīdu jautājuma galīgo risināšanu.
Ieroču SS nevāciskajās vienībās augstākie virsnieki bija pārliecināti nacisti, un šīm vienībām bija milzīgs ideoloģisks svars: tām vajadzēja pierādīt, ka okupēto valstu pilsoņi labprātīgi pieņem nacionālsociālistu ideoloģiju. Cik šī ideoloģija bija spēcīga gadu pēc Staļingradas kaujas, pusgadu pēc Sabiedroto iebrukuma Itālijā un Benito Musolīni (Benito Mussolini, 1883-1945) fašistiskā režīma kapitulācijas? Visdrīzāk, tikpat, cik kara sākumā.
Trešā reiha vairs nav, kapitulācijas akts tika parakstīts 1945. gada 8. maijā īsi pirms pusnakts pēc Berlīnes laika, tāpēc 9. maijā pēc Maskavas laika. Vēl viens datums kļuvis par šķelšanās iemeslu, tomēr tik un tā vairs nav valsts, kuras interesēs “par neatkarīgu Latviju” karoja leģionāri (pieņemu: daļa tiešām ticēja, ka cīnās par neatkarīgu Latviju vai vismaz pret Baigā gada atkārtošanos). Nav arī Padomju Savienības un tās Sarkanās armijas, pret kuru ieročus vērsa leģionāri. Gruzīns Josifs Džugašvili-Staļins (იოსებ ჯუღაშვილი-Сталин, 1878-1953) ir miris pirms 64 gadiem, PSRS oficiāli beidza pastāvēt pirms 26 gadiem. Un spriest par to, “kas būtu bijis, ja būtu bijis” vēstures kontekstā ir aprobežotības pazīme.
Jebkurā gadījumā, ja kādam ir zināms, kur iespējams iepazīties ar Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler, 1889-1945) vai NSDP plāniem, kuros kaut teorētiski pieļauts, ka Latvija izņēmuma kārtā varētu saglabāt neatkarību kaut vai Trešās impērijas sastāvā, apsolu, ka publiski atvainošos visiem, kurus šis raksts ir aizskāris.
Bet pagaidām es par Latviju kritušos varoņus un likteņa ķīlniekus godināšu Lāčplēša dienā. Un vēl arī 9. decembrī, kad SS un SD (Sicherheitsdienst – nacistu drošības dienests) vienību ofensīvas rezultātā bija spiests pārtraukt pretošanos kureliešu leitnanta Roberta Rubeņa (1918-1944) bataljons; pats Rubenis bija kritis kaujā vēl vienā zīmīgā datumā – 18. novembrī.
Vārdu sakot, uzskatu, ka visi, kas 16. martā zem sarkanbaltajiem karogiem maršēs uz Brīvības pieminekli, lai “iespītētu Krievijai” vai – godīgākie – piedalītos pašpasludinātās “nacionālās apvienības” lielākajā ikgadējā reklāmas kampaņā, apliecinās, ka Kremļa propagandistu un NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vietā un nevietā vazātā pretīgā metafota par Latviju kā “neizdevušos valsti” ir dzīvotspējīga.
Tik tiešām, ja “patriotisma” pamatā tiek likta diena, kad Otrā pasaules kara laikā okupācijas varas iestāžu pretlikumīgi izveidotu latviešu formējumu puikas svešas valsts teritorijā varonīgi aizstāvēja kāda kara noziedznieka globālos plānus – pat ja tas notika ar Latvijas vārdu sirdīs un galvās –, tad šis “patriotisms” ir sapogāts šķībi un tam uzkarināti nepavisam ne godājami ordeņi.
Neatkarīgi no mūsu gribas.
